Lūcija Bērziņa

3 bildes

08.05.1907 – 11.01.1999

Lūcija Bērziņa (1907–1999) – rakstniece un filoloģe. Ieguvusi filoloģijas maģistra grādu LU angļu valodas un literatūras specialitātē, strādājusi par ģimnāzijas skolotāju, LU lektori. Žurnālos "Daugava", "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts", "Universitas" rakstījusi par angļu literatūru. 1944. gadā devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, vadījusi Baltijas universitātes Pinnebergā Filoloģijas fakultātes Angļu valodas nodaļu. 1949. gadā izceļojusi uz Austrāliju. Trimdas periodikā rakstījusi par literatūras un teātra jautājumiem. Rakstījusi romānus. Tulkojusi angļu valodā Mārtiņa Zīverta lugu "Āksts", Anšlava Eglīša, Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Ezeriņa, Mirdzas Bendrupes, Erika Ādamsona darbus. Rakstījusi arī angļu valodā.

Dzimšanas laiks/vieta

08.05.1907
Tartu

Miršanas laiks/vieta

11.01.1999
Lielbritānija
Mirusi "Straumēnos" Lielbritānijā.

Personiska informācija

Tēvs – mākslas vēsturnieks Ernests Felsbergs, māte – angliete Ģertrūde Felsberga (dzimusi Coate).
1. pasaules kara bēgļu gaitās dzīvojusi Krievijā.
1920: kopā ar vecākiem atgriezusies Latvijā.
1925: beigusi Rīgas 1. vidusskolu.
1929: beigusi Angļu valodas institūtu.
1933. gada 8. aprīlī: salaulājas ar tautsaimnieku Arvīdu Bērziņu (1907–2000).
1934: ieguvusi filoloģijas maģistra grādu LU angļu valodas un literatūras specialitātē.
1932–39: strādājusi par ģimnāzijas skolotāju.
1939–44: LU lektore un privātdocente (1944).
1944: devusies bēgļu gaitās uz Vāciju.
1946–49: vadījusi Baltijas universitātes Pinnebergā Filoloģijas fakultātes Angļu valodas nodaļu.
1949: izceļojusi uz Austrāliju, sākumā strādājusi par skolotāju imigrantu nometnēs.
1949–73: angļu valodas un vēstures skolotāja Sidnejas valsts ģimnāzijā.
1951–90: dzīvojusi Sidnejā.
1952: dibinājusi Sidnejas Latviešu biedrības vidusskolu, to vadījusi līdz 1967. gadam.
1954–60: latviešu valodas kursu vadītāja Flindersa universitātes Sidnejas nodaļā.
1968–73: Sidnejas tehniskās koledžas lektore.

Kopš 1990: dzīvoja Anglijā, DVF īpašumā "Straumēnos".

Profesionālā darbība

1933: pirmā publikācija – apcere "Angļu drāma pēckara gados" (žurnālā "Daugava", 5).
No 1933: žurnālos "Daugava", "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts", "Universitas" rakstījusi par angļu literatūru.
Tulkojusi angļu valodā Mārtiņa Zīverta lugu "Āksts", Anšlava Eglīša, Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Ezeriņa, Mirdzas Bendrupes, Erika Ādamsona darbus.
No vācu valodas tulkojusi Valtera fon der Fogelveides dzejoļus.
Rakstījusi arī angļu valodā.


Mācību grāmatas
1935: "Angļu valodas gramatika ģimnāzijām"
1946: "Angļu valodas pašmācība"

Romāni
1973: "Eingāna"
1976: "Līdzinieks"
1981: "Mans draugs Žanis"
1984: "Viena nedēļa Ernas dzīvē"
1986: "Jaunības atblāzmā"

Atmiņu grāmatas
1986: "Pārnākšana"
1991: "Pa svešiem lielceļiem"
1997: "Ko tu man gribēji teikt, Dienvidu zeme?"



Apbalvojumi
1976: par darbu pedagoģijas nozarē saņēmusi Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda Krišjāņa Barona balvu.
1977: par darbu etniskās izglītības laukā piešķirta Anglijas karalienes 25 gadu valdīšanas sudraba medaļa.
1981: saņēma Austrālijas daudzvalodu grāmatu izstādes Languages Galore Bilingual Book Competition atzinības rakstu par romānu "Svešnieka acīm skatīts" (Through the Eyes of Stranger), kurā attēloti latviešu ieceļotāju pirmie iespaidi Austrālijā. Darbi sacensībai bija jāiesniedz divās valodās, no kurām vienai bija jābūt angļu valodai.

Citātu galerija

"Lūcijas Bērziņas romānos "Eingāna" (1973), "Mans draugs Žanis" (1981) nedaudz ironiskā tvērumā tēlota galvenokārt latviešu sabiedrības dzīve Austrālijā no pirmajiem iespaidiem līdz stabilas sabiedrības struktūras tapšanai. Romānos "Līdzinieks" (1976), "Viena nedēļa Ernas dzīvē" (1984), "Jaunības atblāzmā" (1986) skartas trimdinieku izjūtas uz dažādu zemju fona. Sarakstījusi atmiņu grāmatu "Pārnākšana" (1986), kur pusaugu meitenes skatījumā meistariski tēlota atgriešanās Latvijā no 1. pasaules kara bēgļu gaitām, "Pa svešiem lielceļiem" (1991), "Ko tu man gribēji teikt, Dienvidu zeme?" (1997)."

Benedikts Kalnačs. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

"Ļoti viegli viņa būtu varējusi iekļauties austrāliešu intelektuāļu saimē, bet viņa to nedarīja. Ar Latviju un latvietību viņa bija saistīta dažkārt mezglotām, bet nesaraujamām saitēm. Trimdu viņa nekad īsti nepieņēma, bet zināja, ka svešajai dzīvei ir jāprot pielāgoties. Viņa nedzinās pēc pasaulīgās mantas, un dažkārt ironizēja par vienu otru tautieti, kas mantrausībā un skopulībā pārspēja pat Čarlsa Dikensa (Charles Dickens) Skrūdžu (Scrooge)."

Elga Rodze–Ķīsele. Lūcija Bērziņa–Felsberga 1907–1999. Jaunā Gaita, Nr. 217, jūnijs 1999.

Par romānu "Eingāna" (Sidneja: Salas apgāds, 1973)
"Autore Sidnejai devusi Fīliptaunas vārdu. [..] Mēs redzam tur vēlāko Sidnejas latviešu sabiedrību in statu nascendi. Primārās dzīves nepieciešamībās ir jau cik necik apmierinātas, ļaudīm ir dienišķais darbs un savs jumts virs galvas. Un tūliņ pieteicas lielas slāpes pēc garīguma, neatliekamā vajadzība pec latviskas audzināšanas, pēc latvisko tradīciju kopšanas. Īpatnēja kārtā - tie paši mērķi un tās pašas metodes, kas pirms simts gadiem iezīmēja Atmodas laikmetu, parādās arī šinī jaunajā nacionālo centienu ciklā: dievkalpojumi latviešu valoda, skolas, kori, literārie vakari. Un tad vēl lasītājs redz, kā veidojas sākumi lielajam dienvidu puslodes brīnumam - latviskām Kultūras dienām Austrālijā, kam gan vēl pagaidām tikai Dziesmu svētku nosaukums, bet kuras ir jau reprezentētas daudzas citas latviskas kultūras nozares. Anna jau drīz ir redzama visas sajās nodarbības gan ka aktīva dalībniece, gan ka garīgi atsaucīga klausītāja. Katru, kas uzskata sevi par piederīgu latviešu trimdas saimei, fascinē Annas likteņa traģisms, kas tikpat uzticīgi pavada viņu, kā ikvienu no mums. Un, raugoties viņas tēlā, mums nevilšus iekrīt prātā: cik daudz cilvēks var zaudēt un tomēr vēl palikt nesalauzts! Karš un tam sekojošais katastrofālais haoss paņem visus viņas tuviniekus, - vīru, bērnu un māti. Viena un vientuļa viņa ierodas Austrālijā, lai skatītos acīs sava jaunā dzīves posma dilemmai: vienā puse - nemīlama zeme, nedraudzīga daba, svešādi ļaudis; pretim stāv viņas pašas stiprā tieksme dzīvot garīgi pilnvērtīgu, latvisku dzīvi. [..] Lūcijas Bērziņas romāna specifiska vērtība ir tā, ka tas uzskatami dokumentē Austrālijas latviešu trimdas saimes intensīvo garīgo rosmi. Jau ar to vien tam piekritis paliekama vieta latviešu literatūrā."
Muižnieks, Jānis. Eingāna. Lūcijas Bērziņas romāns. Universitas, Nr.34 (01.04.1974)



Par romānu "Mans draugs Žanis" (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1981)

"Interesants saturs, īpatnējs rakstīšanas veids un stils dzirkstīgā latviešu valodā ir raksturīgs Austrālijas latviešu rakstnieces Lūcijas Bērziņas jaunākajā grāmatā. [..] Autore savā grāmatā izvēlējusies stāstījumu, kas balstās uz atstātu dienasgrāmatu, vēstulēm un draugu atmiņām. Dažādas nodaļas sarakstītas atšķirīgos stilos. Romāna darbības norise ar to nav pārtraukta, bet izvērtēta no vairākām pusēm dažādu cilvēku skatījumā."
Irbe, Viktors. Savdabīga grāmata. Latvija Amerikā, Nr.42 (17.10.1981)

Par romānu "Viena nedēļa Ernas dzīvē" (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1984)
"Jaunā romāna sarežģījumu centrā ir uz Rietumiem aizbēgušas "kādreizējās mākslinieces" Ernas Mežgailes satikšanās ar Sibīrijas izsūtījumā dzimušo mazmeitu. Šī satikšanas notiek Londona, kurp Ernas mazmeita Selga aizbraukusi, kad Vācijā saputējusi viņas laulība, kas bija devusi iespēju "izprecēties" no Latvijas. Tātad temats, kas ne tikai aktuāls, bet kurā arī daudz iespēju jūtu karuseļa
virziena (ar risku pārkāpt robežu sentimentāla tēlojuma virziena) un daudz dramatisma reālpsīcholoģiskā plāksnē. Lūcija Bērziņa ar abiem tiek galā, beigās dodama itin paticamu kāda mezgla atrisinājumu. [..] Vecmāmiņas un mazmeitas tuvošanos patiesības atzīšanas mirklim Bērziņa tēlo, izprotoši analizējot abu sieviešu jūtas un izturēšanos. Te nav nekādas šabloniskas "krišanas ap kaklu". Drīzāk otrādi — bez pārspīlētības, bet ar dziļu īstenības izpratni Bērziņa tēlo aizbēgušo un aizvesto, kā arī šodien Latvijā dzīvojošo, dažādos atšķirīgos apstākļos veidojušos dvēseles vaibstus, šeit sastopamies ar Ernu, kuras jūtu un izjūtu dziļumos klusi vibrē tāda kā pašsaprotamība, ka aizvestajiem un Latvijā palikušajiem gluži dabīgi būtu "krist ap kaklu" Rietumu trimdā esošajiem "īstenajiem latviešiem". Kamēr Selga, kaut izprecējusies uz Rietumiem, nes sevī ieaudzinātu piesardzību, jā, pat neuzticību iepretim Rietumiem un tajos ieslēptajām dzīves realitātēm. Selgu nervozē arī Ernas pētījošais skatiens, it kā cenšanās izsekot Selgas gaitām Londonā. Un pašās beigās — kaut kur viņā kā brūce sūrst, ļoti ticami — no mātes, Ernas meitas, mantotais "tu mūs pameti, kad mūs aizveda!" Nepamatots, bet cilvēciski ļoti ticams antipātijas izraisītājs faktors. Lūcijas Bērziņas stāstījums ir ticams un veiksmīgs, izzīmējot šo mūsdienīgo konfliktu. [..] Lūcija Bērziņa atkal ir dokumentējusi sev kā iejūtīgu psiholoģiska romāna autori, drosme nerēķināties ar šabloniem un veiksmīga roka, tēlojot neliekuļotu īstenību."
Irbe, Andrejs. Aizvestie un aizbēgušie. Latvija, Nr.16 (29.04.1985)


Saiknes

Leons Rumaks - Skolnieks
Raimunds Čaks - Skolnieks

Dzimtais vārds

Lūcija Beatrise Felsberga

Dzīvesvieta

1920–1944
Rīga

1946–1949
Pinneberga

1951–1990
Sidneja

1990
Anglija

Izglītība

1925–1927
Angļu valodas institūts
Raiņa bulvāris 29, Rīga
Beigusi Angļu valodas institūta pedagoģijas nodaļu, iegūstot skolotājas tiesības.

1925
Rīgas 1. vidusskola
Raiņa bulvāris 8, Rīga
1925: beigusi mācības.

1925–1935
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Studējusi Filoloģijas un filozofijas fakultātē; studiju virziens: ģermāņu filoloģija; iegūts maģistra grāds angļu valodas un literatūras specialitātē.

Darbavieta

1932–1939
Rīga
Strādājusi par ģimnāzijas skolotāju.

1939–1944
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Lektore un privātdocente (1944).

1946–1949
Baltijas Universitāte
Pinneberga
Filoloģijas fakultātes Angļu valodas nodaļas vadītāja.

1949–1973
Sidneja
Angļu valodas un vēstures skolotāja Sidnejas valsts ģimnāzijā.

1954–1960
Sidneja
Latviešu valodas kursu vadītāja Flindersa universitātes Sidnejas nodaļā.

1962–1967
Sidneja
Vadījusi Sidnejas latviešu biedrības vidusskolu.

1968–1973
Sidneja
Sidnejas tehniskās koledžas lektore.

Emigrē

1944
Vācija

1949
Austrālija

Apglabāts

Rīgas Pirmie Meža kapi