Ieva Celmiņa

4 bildes

12.07.1902 – 26.07.1991

Ieva Celmiņa (1902–1991) – tulkotāja, valodniece. Beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Pedagoģijas nodaļu ar novirzienu valodniecībā (1929). Tulkojusi no zviedru, norvēģu, vācu un krievu valodas. Nozīmīgākie tulkojumi – Henrika Ibsena lugas (tulkotas 40. gados), Sigrijas Unsetes triloģija “Kristīne Lavransa meita” (1969), Agneses Zaperes “Cīrulīši” (1936), Lauras Fītinghofas “Aizmežu bārenīši” (1938). Valodniecībā aizstāvējusi valodnieka Jāņa Endzelīna uzskatus, publicējusi vairākus rakstus par valodas jautājumiem.

Dzimšanas laiks/vieta

12.07.1902
Rīga

Miršanas laiks/vieta

26.07.1991
Rīga

Personiska informācija

Dzimusi 1902. gada 12. jūlijā Kārļa Bernharda Celmiņa (1858–1940) un viņa sievas Marijas (dzimusi Bērziņa, ?–1947) ģimenē kā septītais bērns. Tēvs 17 gadu vecumā savu karjeru sācis kā māceklis firmā “Bergengrün Succ.”, izglītojies pašmācības ceļā un, kad pēc 20 gadiem nomirst firmas īpašnieks, viņš kļūst par tās līdzīpašnieku, vēlāk tiek ievēlēts Rīgas domē un kļūst par vienu no deviņiem Diskonta bankas direktoriem, vēlāk arī – par bankas valdes priekšsēdētāju.

Profesionālā darbība

1931: aizstāvējusi diplomdarbu "Mākslas paidagoģijas kustības izcelšanās Vācijā un Alfreds Lihtvarks", iegūstot pedagoģijas kandidāta grādu.
1936: pirmais tulkojums no vācu valodas – Agneses Zaperes stāsts "Cīrulīši" (Rīga: Erva).

Tulkojumi
No zviedru valodas
1938: Fītinghofa, Laura. Aizmežu bārenīši. Rīga: Valters un Rapa. (Atkārtots izdevums 1990)

No norvēģu valodas
1939: Jemsa-Selmere, Ogote. Mēs tālajos ziemeļos. (Atkārtots izdevums 1940, 1944) Rīga: Valters un Rapa.
1956: Ibsens, Henriks. Izlase (tulkojusi lugas "Leļļu nams", "Spoki", "Tautas ienaidnieks"). Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1969: Unsete, Sigrija. Kristīne Lavransa meita, Rīga: Liesma. (Atkārtoti izdevumi 1992, 2003)
1971: Ibsens, Henriks. Lugas. Rīga: Liesma.
1984: Ibsens, Henriks. Drāmas (Celmiņas tulkotās lugas "Sabiedrības balsti", "Celtnieks Sūlness", "Eijolfiņš"). Rīga: Liesma.

No vācu valodas
1936: Zapere, Agnese. Cīrulīši. Rīga: Erva. (Atkārtoti izdevumi 1991, 2009)
1982: Bušs, Vilhelms. San-san-san! jeb Bites (atdzejojums). Rīga: Liesma.

No krievu valodas
1946: Ļermontovs, Mihails. Darbi. Izlases. 2. sējums (tulkojusi "Kņaziene Ļigovska"). Rīga: VAPP Daiļliteratūras apgāds.
1965: Teikas par Krimu. Rīga: Liesma.
1989: Simonovs, Konstantins. Ar manas paaudzes cilvēka acīm (pārdomas par J. Staļinu). (Kopā ar Rasmu Vīlipu un Maritu Freiju.) Rīga: Avots.

Citātu galerija



Ieva Celmiņa par savu tulkotājas darbu
"Tātad, kā es strādāju. Vispirms es izlasu tulkojamo daiļdarbu un, kaut arī to daru klusēdama, mēģinu ieklausīties tā skanējumā – melodijā, ja tā varētu teikt. Ja man izdevies šo ikvienam rakstniekam īpatnējo melodiju saklausīt, tad jau ko ļoti svarīgu esmu panākusi, paveikusi, gribētos sacīt, jo šo sekmīgo lasījumu jau uzskatu par man veicamā darba pirmo posmu. Arī tā pēdējā posmā ir jādomā par skanējumu – latvisko skanējumu, latvisko labskanējumu, kādā tulkojumam jānonāk lasītāja uztverē. Pēc maniem ieskatiem tulkotāja galvenais uzdevums ir saskaņot šos divus skanējumus, dzirdēto un pašradīto. Ja tas izdodas, tad darbs ir padarīts tā, kā tas jāpadara – vairāk prasīt nevar. Starp sākuma un gala darbības posmu ir vidējais, kuram nav nekāda skanējuma. Tas ir tā dēvējamais jēlais posms. Tad es ar acīm skatu vārdus un teikumus, cenšos izprast to jēgu un izteikt tos latviski tā, ka tulkojuma saturs atbilst oriģināldarba saturam, vienlaikus vairoties no burtiskiem pārcēlumiem. Pēc tam es sāku tekstu apstrādāt. Vispirms izpētu, vai tulkojumā nav ielavījusies kāda gramatiska kļūda, – to es izlaboju, tad sāku vīlēt. Labāku apzīmējumu šai darbībai nevaru atrast – tādai negludumu nolīdzināšanai. Es lasu savu tulkojumu skaļi un klausos – vai valoda plūst? Vai nav tur kas tāds, kas lasītāju varētu traucēt, – sarežģīts teikums, nevajadzīgs vārds? Pieminot nevajadzīgos vārdus, man nav prātā tas, ko sauc par liekvārdību. Par nevajadzīgiem es uzskatu, piemēram, grūti izrunājamus vietvārdus (daiļliteratūrā tie daudzkārt ir nesvarīgi), tādus es mēdzu izlaist. [..]
Ir teikts, ka neviens nevar kalpot diviem kungiem. Es to mēģināju – pakalpot svešas tautas rakstniekam un savas tautas valodai. Vai esmu to spējusi, par to lai spriež manu tulkojumu lasītāji."

Celmiņa, Ieva. Par sevi un saviem tulkojumiem. Karogs, 1988, Nr. 10.

Saiknes

Papildu vārdi

Aleksandra

Izglītība

Rīga
O. Hesfordas (?) privātā meiteņu skola

1909–1921
Natālijas Draudziņas ģimnāzija
Ģertrūdes iela 32, Rīga

1921–1929
Latvijas Universitāte
Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļa

Dalība organizācijās

Darbavieta

1931–1937
Rīga
Strādājusi par skolotāju Rīgas vidusskolās.

1937–1940
Valters un Rapa
Aspazijas bulvāris, Rīga
Skandināvu literatūras tulkotāja

1942–1944
Latvijas Nacionālais teātris
Kronvalda bulvāris 2, Rīga
Valodas konsultante

1942–1944
Dailes teātris
Lāčplēša iela 25, Rīga
Valodas konsultante

1946–1949
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Akadēmijas laukums 1, Rīga
Zinātniskā līdzstrādniece.

1960–1980
Jāzepa Vītola Latvijas Valsts Konservatorija
Krišjāņa Barona iela 1, Rīga
Skatuves valodas pasniedzēja

1965–1980
Izdevniecība "Liesma"
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
Redaktore

Ceļojums

1931
Vācija
Vākusi materiālus savam kandidāta darbam.

1936
Sēdertelje

1939
Oslo, Norvēģija
"Uzturēdamās Zviedrijā, biju uzzinājusi kaut ko man līdz šim neiedomājamu – ka inteliģentas zviedrietes dodas uz ārzemēm par kalponēm, lai iemācītos svešvalodas. Tagad es tādā pašā veidā gribēju iemācīties norvēģiski. Rīgā Norvēģijas konsulātā dabūjusi kādu vietu apgādāšanas biroja adresi, es tam aizrakstīju, kas es esmu un ko vēlos: būt kalpone inteliģentā norvēģu ģimenē pret privātstundām norvēģu valodā. Man atsūtīja vienu piedāvājumu, un to pašu es arī pieņēmu. 1939. gada vasaras sākumā devos ceļā uz Norvēģiju."Celmiņa, Ieva. Par sevi un saviem tulkojumiem. Karogs, 1988, Nr. 10.

Apglabāts

Rīgas Pirmie Meža kapi