Mirdza Bendrupe

4 bildes

23.10.1910 – 30.07.1995

Mirdza Bendrupe (1910–1995), dzejniece un rakstniece. Pirmajos
dzejoļu krājumos "Dzīvība" (1937) un "Pie jūras" (1939) – filozofiski dzīves jēgas meklējumi. Stāstos un novelēs "Majestāte un
pērtiķis" (1938) un "Dieva viesuļi" (1942) turpinājusi modernās
psiholoģiskās noveles tradīcijas, akcentējot līdzjūtību pret visu dzīvo.

Dzimšanas laiks/vieta

23.10.1910
Čūkšļi

Miršanas laiks/vieta

30.07.1995
Rīga

Personiska informācija

Dzimusi zemnieka Paula Ludvika Bendrupa un skolotājas un literātes Emīlijas Kristīnes Bendrupes (dzimusi Baltgalve) ģimenē. Tēvs Pauls Ludviks Bendrups par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā vairākus gadus sēdējis Jelgavas cietumā. Māte – mājskolotāja un literāte, žurnāla "Zeltene" līdzstrādniece, kas jaunībā arī atdzejojusi.
1936. gada 22. novembris: laulības ar mākslinieku Jāni Skuču (1908–1998) (laulība šķirta 1939. gada 10. augustā).

Profesionālā darbība

1926: pirmā publikācija – dzejolis
"Bij pusnakts..." laikrakstā "Jaunākās Ziņas" (14. septembrī).
1940: žurnālā "Daugava" sāk, bet nepabeidz publicēt (ar 7. numuru žurnāls pārstāj iznākt) Bendrupes romānu "Trešā paaudze". Manuskripts vēlāk gājis bojā.
Pēc kara Bendrupe strādāja kinostudijā, tulkoja no krievu valodas dzejoļus, dziesmu tekstus, stāstus, bērnu
grāmatas.
Nozīmīgi ir Aleksandra Puškina un Mihaila Ļermontova darbu atdzejojumi.
Kopš 1965: atsākta dzejoļu publicēšana periodikā.

Dzeja
"Dzīvība" (1937)
"Pie jūras" (1939)

"Nerimas balss" (1967)
"Vētras acs" (1969)
"Ceļa gaita" (1970)
"Pilna krūze mēnesnīcas" (1974)
"Buramie vārdi" (1979)
"Viss ir tagad. Tepat" (1980)
"Lukturu aizdedzinātājs" (1986)
"Sirds apziņa" (1991)

Proza
"Majestāte un pērtiķis" (1938)
"Dieva viesuļi" (1942)
"Trešā paaudze" ("Daugava", 1940, 1-7) (nepabeigts romāns)
"Skudru Meistars un viņa ļaudis" (daļēji periodikā 1942-43) (līdzību cikls)

"Upe izkāpj no krastiem" (1957)
"Visskaistākais dārzs" (1960)
"Pie durvīm klauvē" (1961)
"Vilkumigas iekarotājs" (1963)
"Degošie raksti" (1963)


Ārzemju autoru darbu atdzejojumi un tulkojumi
1948: Barto, Agnija. "Meitene raudule" (dzeja bērniem) (LVI).
1948: Barto, Agnija. "Pirmās klases skolniece" (LVI).
1948: Zolotovs, Vasīlijs. "Meža draugi" (LVI).
1950: Barto, Agnija. "Es dzīvoju Maskavā" (dzeja bērniem) (LVI).
1951: Ševčenko, Tarass. "Izlase" (atdzejojuši: M. Ķempe, V. Dāvids, P. Bārda, M. Bendrupe, J. Plaudis) (LVI).
1952: Sčipačovs, Stepans "Pavļiks Morozovs" (LVI).
1962: Tjutčevs, Fjodors. "Dzeja" (Kopā ar Vladimiru Kaijaku) (Liesma).
1962: Ļermantovs, Mihails. "Mciri; Bēglis" ("Mciri" atdzejojusi M. Bendrupe; "Bēglis" atdzejojis R. Egle) (LVI).
1966: Tendrjakovs, Vladimirs "Stāsti" (Liesma).
1972: Fets, Afanasijs. "Izlase" (Liesma).
1974: Puškins Aleksandrs. "Jevgeņijs Oņegins" (Liesma).
1981: Tjutčevs, Fjodors. "Lirika" (no krievu valodas atdzejojuši: Mirdza Bendrupe, Māris Čaklais, Olafs Gūtmanis, Vladimirs Kaijaks, Monta Kroma un Māra Misiņa) (Liesma).
1985: Baratašvili, Nikolozs. "Spārnotais zirgs" (no gruzīnu valodas parindeņiem atdzejojusi un pēcvārdu sarakstījusi Mirdza Bendrupe) (Liesma).
1996: "Bhagavadgītā" (Izmantojot autoritatīvus avotus vairākās valodās, tulkojusi Mirdza Bendrupe; Viktora Ivbuļa priekšvārds, zinātniskā konsultācija un glosārijs) (Jāņa sēta).

Citātu galerija



Par dzejoļu krājumu "Dzīvība" (Zemnieka Domas, 1937)
Mirdzas Bendrupes dzejoļu grāmatas lielāko daļu aizņem balādes, un jau šis apstāklis raksturo visu viņas dzeju. Ļoti oriģinālie sižeti, krāsainā, gleznām pārbagātā valoda ir apliecinājums, ka Bendrupe spēj dot mākslinieciski augsti vērtējamu dzeju. Viņa nevēlas iet iemītus, viegli staigājamus ceļus, bet ar visu sava temperamenta sparu laužas neizbrienamos biezokņos, būdama allaž ziņkārīga vērotāja un baudītāja, nevaldāmu dziņu un ugunīga prieka saucēja.

P. Ats. Straume Nr. 30, 1.02.1937

Par stāstu krājumu "Majestāte un pērtiķis" (Valters un Rapa, 1938)
Mirdzas Bendrupes stāsti un noveles pieder nelielai, bet
spožai un īpatnējai latviešu jauno stāstnieku plejādei, kuras prozas mākslu
raksturo krāšņa, rūpīgi izkopta valoda, smalka psiholoģiska metode un augsta
estētiska kultūra. (..) Tā ir pasaule, kurā valda Erots, kas iedvesis Mirdzā
Bendrupē tādu ekstatisku dzīvības izjūtu, tādu varenu skurbumu, kāds nav
nevienā citā latviešu rakstniecē. Visos viņas stāstos un novelēs izpaužas kāda
asa un neremdināma jūteklība un garīgā mīla uz cilvēkiem, dzīvniekiem, stādiem,
formām, krāsām un smaržām, uz visām šīs pasaules redzamām un neredzamām lietām.
(..) Bendrupes stiprā puse nav viņas stāstu un noveļu fabula un kompozīcija,
bet viņas skaistais, plastiskais un smalki izstrādātais stils, spilgtie,
interesantie raksturu zīmējumi un psiholoģiskie sarežģījumi.

Ķempe, Mirdza. Brīvā
Zeme, Nr. 96, 30.04.1938.

Par dzejoļu krājumu "Pie jūras" (Valters un Rapa, 1939)
Krājums
nav liels, bet ļoti noskaņots saturā, un atsevišķie dzejoļi saistās viens ar
otru kā poēmas daļas. Lasot uzteicamo apdāvinātās dzejnieces grāmatu, jāatzīst,
ka latviešu jaunākajā lirikā sievietes dažkārt apliecinājušas lielāku talantu
nekā vīrieši. Pie tam raksturīgi, ka šis talants ir vairāk intelektuālas un
episkas, nekā liriskas dabas. "Pie jūras" uzskatāma par vienu no
gatavākajām dzejoļu grāmatām, kas iznākušas 1939. gadā. Tā rāda dzejnieces
lielo talantu un – galvenais – augšanu.


Dziesma,
Fricis. Sējējs, Nr. 2, 1.02.1940

Par stāstu un noveļu krājumu "Dieva viesuļi" (K. Rasiņa apgāds, 1942)
Līdzīgi tam, kā Bendrupe no vienas puses pieķērusies zemei
un cilvēkiem, no otras – skatās tiem pāri un aiziet reliģiskos meklējumos,
viņas darbos gleznainība un fantāzija cīnās ar reliģisko un filozofisko domu,
jeb pareizāk – tās tur viena otru līdzsvarā. Bez šīs domas viņas darbi zaudētu
daudz no sava dziļuma, bet kailā doma varētu pārvērst mākslinieci sludinātājā. Bendrupei svešs ir sauss, lietišķs stāstījums. Viņas stilam, kā jau minēts,
raksturīga gleznainība un tēlainība. Visas lietas viņa skata pirmreizējā gaismā,
un visniecīgākajām no tām viņa piešķir nozīmību ar oriģināla salīdzinājuma,
epiteta vai metaforas palīdzību. Sevišķi šī gleznainība izpaužas dabas tēlojumos,
kur, apvienodamās ar spilgti izteikto ritmu, tā ienes darbā spēcīgu lirismu.


Sproģere, Otīlija. Latvju
Mēnešraksts, Nr. 2, 1.01.1943

Saiknes

Jānis Skučs - Bijušais vīrs
Lija Bendrupe - Māte
Vladimirs Kaijaks - Bijušais vīrs

Papildu vārdi

Lija Mirdza Bendrupe, Lija Mirdza Skuča

Dzīvesvieta

1914–1918
Maskava

1965–1976
Krima
Plaņerska, Krima

1978
Rīga

Emigrē

1914–1917
Maskava
Ģimene bēgļu gaitās dodas uz Maskavu. Pēc tēva nāves atgriežas Latvijā.

Izglītība

1924
Jelgava
Mācījusies pamatskolā Jelgavā.

1925–1928
Rīgas Valsts 1. ģimnāzija
Rīga
Grūto materiālo apstākļu dēļ viņai no pēdējās klases jāizstājas un jāpelna iztika ar dažādiem darbiem.

Darbavieta

1937–1939
Latvijas Nacionālā opera un balets
Aspazijas bulvāris 3, Rīga
Mašīnrakstītāja un tulkotāja.

1947
Rīgas kinostudija
Vecākā redaktore. Vēlāk tulko filmu tekstus dublāžai.

Dalība organizācijās

Ceļojums

1957
Krima

Apglabāts

14.09.1995
Apšuciems
Pelni izkaisīti Baltijas jūrā pie Apšuciema.