Elizabete Gerke

4 bildes

25.05.1888 – 20.06.1966

Elizabete GERKE (Goercke, 1888-1966) ir Baltijas vācu rakstniece un tulkotāja. Gerke ir dzimusi Talsos aptiekāra ģimenē, izglītojusies mājās un pie privātskolotājiem, bijusi mākslinieciski ļoti apdāvināta. Gerke apguva glezniecību Minhenē un mūziku Berlīnē, pēc tam atgriezās Kurzemē - Talsos, kur strādāja par mūzikas skolotāju, klavierskolotāju un skolas pianisti līdz izceļošanai 1939. gadā, Otrā pasaules kara laikā viņa dzīvoja Leslavā (šodien Włocławek, Polijā), pēc tam pārcēlās uz Markbrandenburgas reģionu, dzīves nobeigumā Gerke dzīvoja Baddirenbergā, netālu no Merseburgas, kur arī mira.
Gerke ir publicējusi dzeju kopš 1908. gada Baltijas vācu presē, t.sk. izdevumos "Rigasche Rundschau", "Windauische Zeitung", "Die Woche im Bild und Wort", "Libausche Zeitung". 1912. gadā nāk klajā viņas pirmais krājums Viel süße Minne. Gedichte ("Daudz saldas mīlas. Dzeja"), tam seko virkne citu neliela apjoma krājumu. Kurzemē tapušajos krājumos dominē mīlestība un patriotiski motīvi, kā arī dzimtenes dabas apdziedājums. Gerke sacerējusi arī lugas skolēnu teātrim, dažām no tām viņa ir komponējusi arī mūziku. Vācbaltiešu literatūrā augstu novērtēta Gerkes dzejas muzikāli pievilcīgā forma. Stilistikas un tematikas ziņā (ģimene, daba, dzimtenes mīlestības motīvi, mīlas sāpes un prieki, vācu kopības apdziedājums utml.) Gerkes dzeja ir konservatīva, kristīgu motīvu caurausta, formā vienkārša - ritmiska, atskaņota. Gerke izmanto Bībeles alūzijas; viņa ir rakstījusi arī sonetus un tercīnas.
Gerke ir atdzejojusi vācu valodā Haralda Eldgasta darbu "Uz Venus altāra" (1924).

Dzimšanas laiks/vieta

25.05.1888
Laidzes iela, Talsi
Dzimusi pēc toreizējās adreses Laidzes ielā, pēc: K. Ezerkalns. Talsu novads literatūrā. No: Talsu novads. Enciklopēdisks rakstu krājums. I. Rīga: Talsu un Tukuma studentu biedrības izdevums, 1935, 371. lpp.Toreiz nams nr. 4 vai nr. 6 - abi kopš 1885. gada rudens aptiekāra Oto Johana Gerkes īpašumā. Pēc: Talsu namu stāsti, 169.lpp.

Miršanas laiks/vieta

20.06.1966
Baddirenberga, Saksijas Anhaltes pavalsts, Vācija
Mirusi Baddirrenbergā pie Mērseburgas Saksijas - Anhaltes pavalstī Vācijā

Personiska informācija

Elizabetes Gerkes (Goercke, 1888-1966) tēvs ir farmaceits, aptiekārs Oto Gerke (Görcke, 30.03.1838- 18.09.1924), māte - Vilhelmīne, dzimusi Kannenberga (Kannenberg, mir. 13.04.1922). Kopš 1885. gada rudens Oto Gerke ir Talsu Vecās jeb Šneidera aptiekas aptiekārs, viņa aptieka atrodas Laidzes ielā 4. Viņš ir tās vadītājs turpmākos 39 gadus, īsi pirms nāves viņš uzdāvina īpašumu savai meitai Elizabetei Gerkei-Brauncai. 1927. gadā namā darbojas Edgara Braunca lauksaimniecības rīku veikals.
Elizabete Gerke 1923. gada 12. augustā ir precējusies ar mežzini Edgaru Brauncu (Braunz, dzim. 1894).
Ziņas no: Otto, G. Die Apotheken und Apotheker Kurlands. Mitau, 1915, S. 66. ; D.Alsberga, Z.Kalmanis. Talsu namu stāsti. Talsi, 2017, 169.-170. lpp.; M.Anders. Balten in Bayern und Bayern im Baltikum. Pfaffenhofen, 1988, S. 64.

Profesionālā darbība



Dzeja
1908: pirmie dzejoļi Baltijas vācu presē.
1912: Viel süße Minne. Gedichte. Riga:Jonck&Poliewsky.
1916: Wir Balten. Gedichte. Leipzig: Strauch.
1917: Nicht untergehen. Gedichte einer Kurländerin. Berlin-Steglitz: Würtz; 2. 1919.
1925: Flügel zur Freude. Gedichte. Leipciga.
1930: Nach den Sternen. Gedichte. Riga: Baltischer Verlag (Universalbibliothek d. "Riga am Sonntag", Bd.23).
1935: Deines Wesens Strahlen. Immer leiser.. Sommers Ende. Einsamer Staatbaum. Nachtwanderer. In: F. Maltz (Hrsg.). Neue baltische Dichtung. Riga, S. 50-67.
1941: Heimat in uns. Immer leiser.. Andante con moto. Feuerzauber. Reif sein. In: H.Müller (Hrsg.). Rufer des Ostens. Posen.
1950: Einmal nur. In: Baltische Briefe 5(19), S.9.
1951: Die Überlebenden. In: Baltische Briefe 1(27), S. 4.
1953: Die Überlebenden. Es ist später als man denkt. In: Springbrunnen 1953, S. 60., 151.
1953: Heimatgenossen. In: Baltische Rundschau 4(16)/4, S.4.
1955: Die Überlebenden. In: Aber das Herz hängt daran. Ein Gemeinschaftswerk der Heimatvertriebenen, S. 115-116. Stuttgart
1960: Die Sonnenuhr. Heimat in uns. Die Ouvertüre zum Don Juan. In: Jahrbuch des baltischen Deutschtums, S.40., 123.
1962: Entfremdete Heimat. In: Jahrbuch des Baltischen Deutschtums, S. 40.
1963: Je länger Pfingsten. In: Baltische Briefe 5(175), S.9.
1964: Die Sonnenuhr. Gedichte. Aichach.

Lugas
1909: [ar pseidonīmu] Weihnachtsfestspiel. Mit einem lebenden Bilde. Leipzig: Strauch.
1909: [ar pseidonīmu] Frühlingsfestspiel. In 2 Bildern. Leipzig: Strauch.
1910: Schneewittchens Ostern. Märchenspiel in 2 Akten. Leipzig: Strauch.
1912: Der gestiefelte Kater. Ein heiteres Märchenspiel in 4 Aufzügen. Leipzig: Strauch.
1912: [līdz ar: Th.Storm, E.G.u.P.Matzdorf]. Schneewittchen. Märchendichtung in 3 Aufzügen [ar fon Bendela un H.J.Cingela (Zingel) mūziku]. Leipzig: Strauch.
1913: Vierzehn kleine Festaufführungen für Kinder und junge Mädchen. Leipzig: Strauch.
1913: Schwan, kleb` an! Ein lustiges Märchenspiel in 2 Aufzügen für die Freilichbühne. Leipzig: Strauch. 2. 1935.
1916: Dornröschen. Ein symbolisches Bilderspiel. Leipzig: Strauch.
1924: Zwanzig kleine Gelegenheitsaufführungen für Kinder und Erwachsene eingerichtet. Leipzig: Strauch.
1924: Lustige Schattenspiele fürs kleine Volk. Mit Versen und technischen Anweisungen. Leipzig: Strauch.
1927: Die Königin von Moorland. Ein Idyllenspiel (auch als Polterabendfestspiel geeignet). Leipzig: Strauch.
1927: Das ewige Licht. Ein Spiel von Totenfest und Weihnacht. Leipzig [Luga ar 3 skatiem, pielikumā dziesmas, t.sk. ar Ģertrūdes fon den Brinkenas vārdiem un Unas Volanskas (Wolansky) melodiju "Wandern, wandern die Tage.."]. Leipzig: Strauch.

Proza, publicistika
1959: Heimat in uns. Baltische Erinnerungen. F.Maltz (Hrsg.). Hannover-Döhren: V.Hirschheydt.
1962: Garten bei Nacht. Die Erscheinung des Vaters. In: Josi von Koskull (Hrsg.) Spukhäuser im Baltikum. Erlebnisberichte und Mitteilungen. Hannover-Döhren, S.6., 102-103.
1963: Erika Geidies. Nekrolog. In: Baltische Briefe 11(181), S.11.
1983: Arensburg. Ein Reisebrief aus dem Jahre 1930. in: Jahrbuch des baltischen Deutschtums 31(1984), S. 169-174.

Tulkojumi
1926: Harald Eldgast. Der Venusaltar. Dramatische Studie in 5 Episoden und 1 Prolog. Riga.

Talsi un apkārtne Gerkes dzejā krājumos: Wir Balten (1916); Flügel zur Freude. Gedichte (1925); Nach den Sternen (1930).

Bibliogrāfijai izmantoti arī:
Carola L.Gottzmann, Petra Hörner. Lexikon der deutschsprachigen Literatur des Baltikums und St.Petersburg. Vom Mittelalter bis zur Gegenwart. Bd. 1: A-G. Berlin, New York: Walter de Gruyter, 2007, S.477-479.
May Redlich. Lexikon deutschbaltischer Literatur. Köln: Verlag Wissenschaft und Politik Berend von Nottbeck, 1989, S.103.

Citātu galerija

Baltiešu dzejnieču starpā Elizabeth Goercke viena no ievērojamākām. Viņas sāncensei Elfridai Skalberg stingrāks ritms, izveicīgāka un gatavāka dzejas tehnika, bet nav viņai E. Goerckes straujās dzīvības plūsmas. Ar savu pilnasinīgo temperamentu un neatkarīgo lepnumu Elisabeth Goercke tipiska kurzemniece. (..) Ik dzejā dvešs spēcīgi - gaišs optimisms (..) Prieka spārni ir viņas dzejas spārni. Plašus apvāršņus, lielu vērienu mēs velti meklēsim viņas dzejā. Raksturīgi, ka dzejnieces laimes gaismu izstaro nevis saule vai zvaigznes, bet lampa. Tā dziļi personīga dzeja, kas nepretenciozā atklātībā vienkāršos vārdos vēstī intīmos sievietes pārdzīvojumus. Salīdzinot Elisabeth Goercke ar mūsu jaunām dzejniecēm, ar Ellnoru Zālīti, Aliju Baumani un Aidu Niedru, jākonstatē, ka pēdējām vairāk īpatnības un spēka, bet baltietei vairāk niansu un kultūras un - vairāk sievišķības. Mums, latviešiem, Elisabeth Goercke sevišķi no svara kā tulkotāja ar apbrīnojamu iejušanās spēju. Viņas nedaudzie tulkojumi (Haralda Eldgasta "Rudens", "Uz Venus altara", "Himna jūrai" u.c.) visai nabadzīgā tulkojumu rindā ieņem ievērojamu vietu, jo Elisabeth Goercke pilnīgi pieturēdamās pie oriģināla, rada patstāvīgus mākslas darbus.
Mauriņu Zenta. [Recenzija par dzejas krājumu] Flügel zur Freude. Kurzemes Vārds, nr. 4 (6.01.1926).

Kurts Bertels, miris 1910. gadā, Oto fon Šilings (1874-1929) un Elfrīde Ekarte-Skalberga ir (..) pirmie "modernie" baltieši, par viņu sekotājiem varētu nosaukt Elizabeti Gerki un Gustavu Špehtu. Mūsdienu skatījumā viņas rotaļigās jūtu atklāsmes ir privāta rakstura, viņas dzejas un dvēseles sāpes ir maznozīmīgas. Viņa apdziedāja dabu un dzimteni, kuras skaistumam atrada blāvas, gaistošas krāsas; slavināja spēku un lielas ciešanas - ne bez Nīčes ietekmes, bet daļēji arī gadsimtu mijai raksturīgā noguruma un koķetā pasaules sāpju manierē. Mužvecajā dzejas un mīlas pretstatu atklāsmē viņas dzejā iemaldījās par vieglākai zobgalībai, tomēr sevi atklāja arī skaidrības spēks un cilvēciskie tikumi.
[Kurt Bertels, gestorben 1910, Otto von Schilling, (1874-1929), und Elfriede Eckardt-Skalberg sind (..) die ersten "modernen" Balten gewesen, unter den Nachzüglern könnten Elisabeth Goercke und Gustav Specht genannt werden. Von heute aus betrachtet, sind die Gefühle, mit denen sie spielten, privater Natur, ihre Verse und Seelenschmertzen wenig bedeutend. Man besang die Natur und die Heimat, für deren Schönheiten man eigenartig blasse, verwehende Farben fand, verherrlichte teils Kraft und große Leidenschaft - hier stand Nietzsche im Hintergrund - teils die Müdigkeit und den tändelnden Weltschmerz der Jahrhundertwende. In die Abwandlung des ewig alten Gegenstandes der Dichtung, der Liebe, mischten sich leichte Töne des Spottes, doch sang man auch die Kraft der Reinheit und männliche Tugend].
Karl Kurt Klein. Literaturgeschichte des Deutschtums im Ausland. Leipzig, 1939 / Nachdruck 1979, S.332.

Man bija jāspēlē klavieru pavadījums vingrošanas apmācībās, kā arī es biju pārņēmusi līdzdarbošanos visos skolas muzikālajos sarīkojumos. Svētku vakaros es atsevišķajos klašu vakaros spēlēju arī dejas. (..) Sākumā augstāko klašu jauktais koris dziedāja kādu no skaistākajām latviešu tautas dziesmām. Sekoja solo priekšnesumi ar apbrīnojami augstajām meiteņu balsīm. Nereti šīs jaunās, neskolotās dziedātājas ar vieglumu sasniedza divsvītroto e un pat f sasniedza. Arī jauno komponistu dziesmas - Mediņa, Kalniņa vai agri mirušā Dārziņa, tika dziedātas - liriski dziedājumi ar aizgrābjošu iekšēju izjūtu un neparasti skaistu melodiku. Dzejoļi un dramatiski uzvedumi, vienmēr ar lielu nepiespiestību un dabiskumu izpildīti, bagātināja programmu. Noslēgumu veidoja, vingrošanas skolotājas rūpīgi iestudēta, kāda no senajām latviešu tautas dejām, bieži ar komplicētām tūrēm, kā "Jandāls" vai "Ačkups", dzirnavu dancis 12 pāru izpildījumā vai oriģinālais "Ritenītis". Īpaši skaisti izskatījās, ja dejotāji turklāt parādījās dzimtajos, koši sarkanajos tautas tērpos. Meitenes - lielākoties lieliem, spēcīgiem stāviem, ar garām blondām bizēm un bagātīgām dzintara rotām pie mirdzoši zaļajām vai zilajām jaciņām un gareni strīpotajiem brunčiem zemes un gadalaiku krāsu secībā: melns, zaļš, dzeltens, sarkans un balts ar fliteriem izrotātajiem galvas vainagiem; arī kāda cita tautas tērpa tumši zilā kleita ar ņieburu ar sarkanām svītrām, ar augsto, gaiši sarkano vainagu ir velkama. Puiši nēsāja linu krāsas svārku ar sarkaniem izšuvumiem un kā apavus - pastalas - īpašu sandaļu veidu, pagatavotu no viena ādas gabala (..). Pēc īsa starpbrīža sākās skolēnu balle. Līdzās valsim un polkai tika dejotas vēl manā laikā ap gadsimtu miju modernas kļuvušās solo dejas, kas atkal deju stundās ģimnāzijā tika mācītas: Pas de quatre. Pas d`Espagne, Pas des patineurs, Mignon, Papillon, vengerka un kā vienīgā patiešām modernā deja - tango. Fokstrots netika atzīts un bija atļauts tikai pieaugušajiem skolēniem abiturientu ballē. Deju starpbrīžos kādā no klasēm blakus aulai bija atspirdzinājumu galds (..) Daudzi viesi apsēdās pie galda, un vecais skolotājs uzaicināja uzdziedāt kādu kopīgu dziesmu. Labprāt visi piekrita (..) Nekad neiztrūkst sāpīgā, ilgu pilnā "Pūt` vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Kurzemē" ar pārsteidzoši jautro piedziedājumu "Lustīga dzīvošan`, lai tālu skan, lai tālu skan!", kas tiek lēkts polkas taktī. "

Elizabete Gerke. Dzintarsēta. No: Heimat in uns. Baltische Erinnerungen. Indras Čeksteres tulkojums. No: Talsu novada muzeja raksti III. Talsi: Talsu novada muzejs, 2019, 387.-388. lpp.
Neliela Gerkes fotogrāfiju, manuskriptu un vēstuļu kolekcija atrodas Herdera institūta arhīvā Marburgā (Vācijā); kolekcijas apraksts: https://www.herder-institut.de/digitale-angebote/a... [17.08.21.]
Dažas Gerkes vēstules Zentai Mauriņai glabājas arī RMM: https://rmm.lv/gadsimta-atraduma-zentai-maurinai-a... [sk.4.10.21.]

Dzimtais vārds

Elisabeth Goercke

Pseidonīms

G(ott)lieb Ehr

Papildu vārdi

Elisabeth Olga Ottilia Braunz - Goercke; latviešu avotos arī Gērke

Izglītība

Minhene
Mākslas studijas

Berlīne
Mūzikas studijas

Darbavieta

1923–1939
Talsu vācu vecāku savienības pamatskola
Talsi
Mākslinieciskā vadītāja,pēc: Carola L.Gottzmann, Petra Hörner. Lexikon der deutschsprachigen Literatur des Baltikums und St.Petersburg. Vom Mittelalter bis zur Gegenwart. Bd. 1: A-G. Berlin, New York: Walter de Gruyter, 2007, S. 477.

1939
Talsu Valsts ģimnāzija
Kārļa Mīlenbaha iela 19, Talsi
Strādā par klavierskolotāju un pianisti.

Dzīvesvieta

1940–1945
Vloclaveka, Polija
Dzīves vieta pēc vācu tautības iedzīvotāju pārvietošanas 1939. gadā

Dalība organizācijās

1951
Literātu apvienība "Omnibuss"
Lībeka
Pulciņa dalībniece