Par Birutas Skujenieces dzeju
"Skujenieces lirika intelektuāli impresionistiska: komplicēts dvēseles pārdzīvojums nekonkretizējas vārdos, bet rada stilistiski izsmalcinātu noskaņu. Ar pārsteidzošiem krāsu savienojumiem, neparastiem salīdzinājumiem, dīvainām, nereti mistiskām vīzijām un nojautām, ekstravagantiem estēt. izskaistinājumiem, sarežģītām poētiskām konstrukcijām paustas sāpes par dzīvē un mākslā nesasniegto, prieks par baudu mirkļiem, ilgas pēc daiļuma un harmonijas, meklēta, bet neatrasta atbilde gruzdošam dvēseles nemieram. Konkrētāki ir akvareliski veidotie dabas un mīlestības dzejoļi."
Biruta Gudriķe. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.
Par dzejoļu krājumu “Staru spārni pār dūmainu upurtrauku” (1925)
“Vairāk intelektuāla kā jūtu dzejniece, Biruta Skujeniece saista tomēr
ar savu dīvaino, tīri vai rēgonīgo tēlu un krāsu bagātību diezgan prāvu
cienītāju pulku. [..] Daudz un dažādi mistiski, pat spokaini tēli,
neparasti redzējumi un nojautas pilda viņas dzeju saturu. Tur atēnojas arī
viņas pašas stipri fantastiskā dvēsele, kas ikdienā nerod ne prieka, ne
apmierinājuma. To pat pavisam maz interesē sīkā pelēkā dzīves kņada, un viņa
vairāk lūkojas augšā, debesu izplatījumā, vai arī iedomātā pazemē. Protams,
tādu sajūtu izteikšanai tad vajadzīgas arī stipri sabiezinātas, raksturīgas
krāsas. Birutas Skujenieces dzejā tad ik uz soļa mēs sastopamies ar krāsām vai
krāsu kombinējumiem, kas daudz nemainās: melns, tumšs, zaļš, zeltains, tumši
violets, ugunszaļš, ogļumelns utt. viņa lieto visbiežāk. Visvairāk taisni melns
un zaļš.”
Egle, Kārlis. Birutu Skujenieci atceroties. Latvju Grāmata, 1931, Nr. 4 (augusts).