Velta Toma

4 bildes

31.01.1912 – 24.09.1999

Dzejniece Velta Toma (1912–1999) deviņu dzejas krājumu un viena romāna autore. Darbos nozīmīga loma piešķirta sievietei un trimdas attēlojumam. Pirmā grāmata, dzejas krājums "Minējumi" (1943), izdota Latvijā, pārējās trimdā.

Dzimšanas laiks/vieta

31.01.1912
Neretas pagasts
Dzimusi Neretas pagasta Šausmānos.

Miršanas laiks/vieta

24.09.1999
Toronto

Personiska informācija

Dzimusi saimnieku ģimenē, Neretas pagasta Šausmānu mājās. Ģimenē bez Veltas vēl trīs dēli – Juris Miervaldis (no tēva pirmās laulības), Ārijs un Imants un māsa Lūcija. Kad Veltai aprit trīspadsmit gadu, tēvs atstāj ģimeni un dodas uz Kanādu. Pēc Otrā pasaules kara savas meitas no pirmās laulības, Veltu un Lūciju, tēvs aicina doties pie viņa uz Kanādu, kur Velta Toma ierodas 1948. gadā. No 1932. līdz 1937. gadam Velta Toma precējusies ar virsnieku un žurnālistu Georgu Timušku, laulība nav bijusi saskanīga. 1938. gadā apprecējusies ar ārstu Nikolaju
Skuju, bet Otrais pasaules karš laulātos izšķir – Velta Toma dodas trimdā, bet Nikolajs Skuja paliek Latvijā.

Profesionālā darbība

1936: pirmā publikācija – dzejolis "Jūlija vakaros" ("Jaunākās Ziņas", 15.07.1936). Publicēts ar pseidonīmu Velta Pavasara.

Dzeja
1943: "Minējums" (Ernesta Kreišmaņa izdevniecība).
1946: "Latvieša sieva" (Gaismas Pils).
1953: "Sēļuzemes sestdiena" (Druvas apgāds).
1959: "Vēl" (Imanta).
1960: sonetu izlase "Mūžīgā spēle" (Daugavas Vanagi).
1963: "Dziļumā jāpārtop" (Grāmatu draugs).
1969: "Sērdienes spēks" (Grāmatu draugs).
1975: "Pēc uguns" (Grāmatu draugs).
1980: "Maize no mājām" (Liesma).
1997: "Piezīmes par sevi pašu un 33 dzejoļi, kas atgriežas mājās" (Likteņstāsti).
2002: "Aizejot, atnākot" (Karogs).



Proza
1960: autobiogrāfisks romāns "Aldaune" (Grāmatu Draugs).

Citātu galerija



Par dzejoļu krājumu "Minējums" (Ernesta Kreišmaņa apgāds, 1943)
"Veltas Tomas individuālo pārdomu, pārdzīvojumu un izjūtu dzejoļi, kā tas ir daudziem sācējiem, ir ar visai dažādām gadījuma tēmām, kāpēc debitantes individuālitāte zīmējās no atsevišķiem vilcieniem, no kuriem dažs varbūt pārspīlēti izcēlies, cits notušējies, vēl cits nav nemaz pietiekami ievilcies, un tātad būtu tikai prezumējams. Toma saskatījusi sevī gan lielus pretstatus un pretmetus (Gājēja un Dzejolis 14. un 16. lp.), gan alkatību (Mana steiga un Maza dziesma 15. un 45. lp.); viņa viegli pieskārusies gan nāves problēmai (Aizejot, Zvaigzne krita un Mīlestība, 18., 19., 37. lp.), gan — ar mazu loģiku — inkarnācijas domai (Minējums un Kāpēc, 8., 30. lp.), bet tas nešķiet nekas organisks, drīzāk ir ar gadījuma raksturu. — Spēcīgākas un raksturīgākas Tomai ir citas pārdomas un izjūtas, kuras pagaidām apzīmēsim par feminīnām. Divās Sarunās ar māti (12. un 13. lp.), citur atkal apjūsmojot vecomāti vai senlatvieti (51., 57., 58.), kā arī vairākos mīlestības dzejoļos paužas skats uz sievieti un tās uzdevumu (..) Tātad jaunā Velta Toma būtu gājēja Brigaderes vai Lazdas dziļi ierautajā gultnē. — Relatīvi labākie sasniegumi viņai ir dzimtenes (Sauka, Augšzemgalē) dzejā, piem., Augšzemes kalnā, Stāvēdama kājas āvu vai Skrien vēji pār Zemgales klajumiem izskan it braši."

Grīns, Jānis. Veltas Tomas dzejoļi. Minējums. Latvju Mēnešraksts, Nr. 7, 01.01.1943.

"Kvantitatīvi latviešu moderno liriku jūtami pārņēmušas savās rokās sievietes. Pa laikam būdamas mācītas, viņas sniedz visai izsmalcinātus, noskaņotus un formāli izslīpētus darbus. No vienas puses, šai parādībai nav noliedzama sava svētība, jo tā demonstrē vispārēju dzejas kultūras līmeņa celšanos. No otras — šeit dažkārt gadās, ka spoža arējā čaula slēpj sīku dzejisko kodolu un tas visbiežāk notiek, ja radīšanas impulsu devusi izlasītā literatūra, nevis tiešais pārdzīvojums. Ar to, protams, nav sacīts, ka sievietēm — un visnotaļ mūsu pēdējā laika dzejniecēm — būtu tikai reproduktīvs talants. Gluži otrādi — daudzās vietās, kur viņas atveido dzejā primārus, savas personības apstarotus pārdzīvojumus, rodas nobriedināti darbi, kas neizdziest atmiņā līdz ar izlasīšanas brīdi."Johansons, Andrejs. Minējums. Tēvija, 26.06.1943.


Par dzejoļu krājumu "Latvieša sieva" (Gaismas pils, 1946)
"Līdzīgi kā daudziem citiem šī laika liriķiem, centrālais temats Veltas Tomas dzejā ir dzimtene (..). Dzimtenes zaudējums, cīņas Kurzemes frontē, bēgļu gaitas u. t. t. pārdzīvojamā laika svaigumā ir radījušas tik asas un spilgtas izjūtas, ka tās aizēno visu pārējo jūtu un domu skalu. Veltas Tomas skatījumā dzimtene ir, liekas, apzinīgi radīta, senatnīguma apdvesta, un, kaut arī dzejoļu temati skar neseno un tagadējo dienu notikumus, tanīs nav tagadnes, bet, kā Velta Toma pati saka, "aizmūžu latvietes gars" jeb "sens gars", kas līdz ar mātes saktīm mantots, senmātes nostāstos un senās dziesmās rasts. (..) Blakus šai centrālajai dzimtenes dzejas tematikai Veltas Tomas grāmatā ir arī otrs motīvs, ko pati dzejniece apzīmējusi vārdiem "latvieša sieva" un kas likts arī grāmatas virsrakstā. Tāpat kā visai grāmatai, arī savai latvieša sievai Velta Toma ir gribējusi dot seno garu. Tā nav modernā vērtību meklētāja, problēmu risinātāja, kultūras pasaulē augusi sieviete, bet senām jostām jozta, mātes dotām saktīm greznota, sēļu zemē ieaugusi, vitāla spēka pilna sieva, kas tautas dzīvību glabā un sarga. Tautas un dzimtenes vērtībām pakārtojas arī Veltas Tomas latvieša sievas personīgās dzīves un personīgo jūtu vērtības, jo dzimtenes mīlestība un karavīru upuri vieno tagadni ar pagātni un iekļauj arī sievu tautas kopībā."

Sināte, Rasma. Latvieša sieva. Laiks: Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 01.11.1946.


Par dzejoļu krājumu "Sēļuzemes sestdiena" (Druva, 1953)
"Velta Toma aizbēg no skarbās bēgļa dzīves īstenības, uz kuras uzmācīgiem jautājumiem viņai nav atbildes. Viņas dzeja ir atmiņu dzeja, nojausmām apvītu tēlu pilna dvēseles runāšana ar sevi pašu. Par cik viņai savas vīzijas izdevies ievīt spilgtos pantos, neaizmirstamos vārdos? Jāatzīst, nav viņai daudz rindu, kas tā uzreiz iespiestos garā; gludi, nevainojami panti, bet bez spilgtuma, asuma, poētiskās iekvēles."

Veselis, Jānis. Sēļuzemes sestdiena. Latvija Amerikā, Nr. 71, 12.09.1953.


Par dzejoļu krājumu "Vēl" (Imanta, 1959)
"Veltas Tomas līdzšinējās grāmatas iezīmē diezgan dažādas strāvas, ar patriotisko "Latvieša sievu", reālistisko notikšanu pacelšanu dzejā "Sēļuzemes pēcpusdienā" un ar jaunāko "Vēl", kas pauž atgriešanos ļoti estētiskā, pirmajos grāmatas dzejoļos diezgan dzirdētā skaņu pasaulē. (..) Veltai Tomai kritiķi pārmetuši, runājot par "Sēļuzemes pēcpusdienu" un "Latvieša sievu", pārlieku vaļsirdību, kas manuprāt nebūtu sajaucama ar vaļību. (..) Nezinu, vai šādi iebildumi dzejnieci nobiedējuši, bet krājumā "Vēl" mīlestības tēmas sniegtas pavisam romantiskā valodā. (..) Tiem, kas meklē dzejā jaunumu ritmā, atskaņās un idejās, "Vēl" nebūs nekāds pārsteigums, iepriekš minētie Veltas Tomas dzeju krājumi tai ziņā bija savrupāki. Bet dažas atziņas liecina briedumu mierīgā, skaidrā formā (..)"

Lesiņš, Knuts . "Vēl" – Veltas Tomas dzejoļu izlase. Tilts, Nr. 38–39, 01.04.1960.

"Erotiskos pārdzīvojumus un alkas dzejniece attēlojusi pieklājīgā atturībā, nekur nerādīdama pārdrošāku vaļsirdību, tomēr jūtams, ka bez tiešos vārdos pateiktā ir vēl dzejas zemteksts, kurā ietverta tvīksmīga kaisle, ķermeņu savstarpējais pievilkšanās spēks, saplūšanas svētlaime. Tātad turpinās tā pati pazīme, kas bija novērojama jau Tomas iepriekšējās dzejo|u grāmatās. Jaunajā krājumā uzņemtā lirika visumā variē vecvecos motīvus par mīlestības skaistumu, mīlestības aizlaicību, mīlestības turpināšanos vēl aiz dzīves beigām. (..) Kādas īpašības raksturīgas Veltas Tomas mīlestības lirikai? — Visvairāk daiļrunība, kas izpaužas izskaistinātās metaforās, salīdzinājumos epitetos. (..) Skaidrs, ka daiļrunība, šī pasvītroti izskaistinātā izteiksme dzejas baudītājam sagādā liegu glāstījumu. No otras puses, nav reti gadījumi, kad šķietamam skaistumam par labu upurēta jēga."

Rudzītis, Jānis. Mīlestības daiļrunība. Latvija, Nr. 45, 5.12.1949.


Par dzejoļu krājumu "Sērdienes spēks" (Grāmatu Draugs, 1969)



"Dzejnieces astotās grāmatas koncentrētais izjūtas un domas apvienojums, kurā personīgais un tautas izsāpējums ir kopējais un viens, paceļ šo grāmatu jaunā dzejas balss tīrībā un sērdienes spēkā, tādā pašā, kā Rainis redzēja latviešu Jūrmalas priedēs: "Tu vari mūs liekt, tu vari mūs lauzt – mēs tāles sniegsim, kur gaisma aust.""

Klīdzējs, Jānis. Sērdienes spēks. Laiks, Nr. 43, 31.05.1969.


Par dzejoļu krājumu "Pēc uguns" (Grāmatu Draugs 1975)
"Veltas Tomas dzejā tagad emocijas ir atradušas apvienojumu ar intelektu un viņas dzejas rindai dod pilno skaņu, par kuru var teikt: VeltaToma ka dzejniece, ka cilvēks, ka latviete ir ieguvusi pilnīgi savu neatkarīgo, suverēno izteiksmi, balsi, domu. Viņai ir savs personības profils. Vēl vairāk: viņa ir ieguvusi arī drosmi domāt, teikt un runāt to, ko jūt par pareizu, neatkarīgi un nebaidoties no personīgām sekām. Tikai tāda veida dzejnieks var iegūt pilnīgu brīvību. Viņa to ir ieguvusi."Klīdzējs, Jānis. Veltas Tomas devītā grāmata. Laiks, Nr. 103, 27.12.1975.


Par romānu "Aldaune" (Grāmatu Draugs, 1960; Liesma, 1991)
"Aldaune ir rakstniece un dzejniece, viņa ne tikai subjektīvi pārdzīvo trimdas patiesību, bet viņas subjektivitāte ir tik pārjūtīga, ka šis pārdzīvojums kļūst vispārējs. Aldaune, tāpat kā romāna autore, nemīl sabiedrību, viņa to nemīl vis tādēļ, ka to veido cilvēka, jo cilvēkus viņa mīl, bet gan tādēļ, ka sabiedrība savā būtībā ir bezmugurkaula dzīvnieks, kura smadzeņu centrs parasti ir kāds cilvēks, kas "stāv ar kājām uz zemes". Lasot "Aldauni," man palika iespaids, ka pār mani nolijis neskaitāmu pagātnes refleksiju lietus, kuru sīkie atomi jaucas ar mūsdienu saskaldītajiem, un lielākais fainomens ir – tie atkal savienojas un kļūst par vienu – mūsu trimdas jēgu, cilvēka tiesībām uz savu personīgo brīvību – būt un pastāvēt kā indivīdam. Aldaune ir subjektīvs romāns, kas skatās pāri mūsu pašreizējai trimdas uztverei, bet kurš pēc gadiem tiks uzņemts kā patiess trimdas attēlojums."Zariņš, Guntis. Mūžīgasi raugs. Latvija Amerikā, Nr. 4, 14.01.1961.

"Rakstnieces izvēlētā es – romāna forma nepastarpināti tieši atklāj ne tik daudz varones iekšējo pasauli tās psiholoģiskajā spraigumā, bet tiecas atklāt pārdzīvojuma un domu intensitāti, kas ir ap viņu – cilvēces trimdinieces, īpaši Austrumeiropas mazo tautu trimdas traģiku. Ļoti iespējams, ka "Aldaune" īsti parādās tikai Veltas Tomas dzejoļu krājumu "Minējums" (1943), "Latvieša sieva" (1946), "Sēļuzemes sestdiena"(1953), "Mūžīgā spēle " (1960), "Dziļumā jāpārtop" (1963), "Sērdienes spēks" (1969), "Maize no mājām"(1980, Rīgā) un "Pēc uguns" (1975) gaismā. Bet tā jau ir universāla patiesība: neviena grāmata pati sevi nevar izgaismot, bez dzīves un literatūras (kultūrapziņas) konteksta tā ir pusmēma. "Aldaune" ir sevī patstāvīga grāmata, tonalitātes un vērtīborientācijas ziņā tuva G.Janovska trimdas pārdzīvojumam veltītajiem romāniem."

Cimdiņa, Ausma. Aldaune, Ķoniņienes nepabeigtā seja. Literatūra un Māksla, Nr. 2, 17.01.1992.

"Kaut arī notikumi – vienalga, vai tā būtu Berlīnes bombardēšana, Akseļa darbs mežā vai dažnedažādās, brīžiem visai komiskas intrigas – tiek iezīmēti ārkārtīgi konkrēti un brīžiem pat pedantiski, tomēr neatstāj sajūta, ka romāns ir vīzija, redzējums. To uzsver arī pati autore, apgalvodama, ka "viss šeit attēlotais ir variācija par kādas nosapņotas dzīves tēmu". Domājams, šis apgalvojums nenozīmē tikai to, ka romāna personām nav nekāda sakara ar reāliem cilvēkiem, – vīzijas, sapņi, redzējumi vienmēr ir pārsteidzoši "īsti", un tas ir labākais veids, kā samākslotību – jebkurš teksts ir samākslots – pārvērst mākslā. Varētu sacīt, ka Veltas Tomas romānam piemīt dziļuma dimensija – aiz teksta ir vēl kaut kas vārdos neformulējams. No šāda viedokļa Aldaunē jūtamas paralēles ar Regīnas Ezeras prozu, sevišķi ar Zemdegām un Pati ar savu vēju – arī tai ziņā, ka gan Toma, gan Ezera meklē cilvēka personības atslēgas."
Berelis, Guntis. ...utt., utt.... Karogs, Nr. 2, 1992.

Pseidonīms

Velta Pavasara

Papildu vārdi

Skuja, Timuška

Darbavieta

–1944
Rīga
Satiksmes MinistrijaIerēdne

1944
Medicīnas māsa leģionā.

1945–1948
Manheima
Amerikāņu Sarkanais Krusts Mašīnrakstītāja–tulks

Emigrē

1944–1945
Berlīne

1945–1948
Manheima

1948–1999
Toronto

Ceļojums

1969
Rīga
Pirmais ceļojums uz Latviju.

Dalība organizācijās

1991
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga

1992
Latvijas Zinātņu akadēmija
Akadēmijas laukums 1, Rīga
Goda locekle

Apglabāts

30.10.1999
Ķesteru kapi