Milda Langfelde

Milda Langenfelde jau vairāk kā desmit gadu dzied patstāvīgos, arvien labi apmeklētos, koncertos. Viņai pieder publikas simpātijas jau kopš pirmā koncerta Melngalvju zālē 1928. g. pavasarī. Mūsu mūzikas kritika (Jēkabs Poruks, E. Brusubārda, J. Cīrulis, S. Almazovs v. c.) toreiz velti ja jaunai dziedātājai atzinīgus, cerību pilnus vārdus. Tie turpmākos gados pilnīgi attaisnojušies. Langenfelde ar izciliem panākumiem viesojusies arī ārzemēs. 1937. g. viņa dziedāja Varšavā, Vīnē, Budapeštā, gūstot ievērojamu mūzikas recenzentu spīdošas atsauksmes" arī par latvju komponistu darbu priekšnesumiem. Tā „Neue Freie Presse" (Vīnē) cildināja mūsu tautieti kā kulturālu dziedoni ar daiļskanīgu balsi. L. plaši pazīstama arī provincē. Karš izjauc tagad viņas jau nozīmēto koncertu ciklu Berlīnē. Langenfeldes viesošanās Nacionālajā operā Karmenas partija — pēc toreizējām diezgan vienprātīgām lietpratēju atsauksmēm presē, jāuzskata par labi izdevušos. Langenfelde, kas par savu augstāko bausli uzskata dzīvot dzīvi mākslai un daiļumam, — cieši saaugusi ar dzīves ikdienas neatvairāmiem pienākumiem. Viņa vada lielu saimniecisku uzņēmumu, kas nonācis viņas rokās kā mantojums. Uzņēmums pats par sevi tik plašs, ka viens pats tas varētu prasīt visu viņas laiku, bet Langenfelde vēl ir divu rūpīgi audzinātu bērnu,— meitiņas Renātes un zēna Leonharda, māte, kas pati vada nevien sarežģīto saimniecību lielajā uzņēmumā un savā mājā, bet pārzin savus namus, būdama saviem īrniekiem gādīga saimniece. — Bez tam dzie done ir auto sportiste, viņa domā par sacīkšu zirgu staļļa atjaunošanu, (kādreiz tāds piederēja viņas ne laiķa tēvam.), pati ceļ vasar nicu Dzintaros, kaislīgi no dodas savas mājas izdaiļo šanai pašas darinātiem rok darbiem, kas atgādina īstus mākslas darbus; viņa zīmē, glezno — daudz lasa. Kur viņa visam tam ņem laiku, tas ir un laikam arī paliks viņas noslēpums. Milda Langenfelde dzi musi Rīgā, skatuves māksli nieku ģimenē. Viņas nelaiķa māte bija kādreizējā po pulārā Rīgas latviešu teātra un Interimteātra aktrise — Jūlija Vītols-Lanka. Tēvs — aktieris Jānis Vītols (īstā vārdā — Zulters). Māksli nieces vecāku materiālie ap stākļi ir bijuši ļoti labi, tā dēļ meitas māksliniecisko tieksmju piepildīšanai nera dās nekādi šķēršļi. Skais tais, baltais, zeltītām vītnēm greznotais ~Ibachs", kas ta gad stāv greznajā mākslinie ces spoguļu salonā goda vie tā, ir tēva dāvana mīļajai Mildiņai viņas četrpadsmitajā dzīves gadā. Dziedāšana un — rok darbi bija galvenās mazās meitenītes intereses skolas gados Maldoņa ģimnāzijā. Milda Zulters iestājās Latvijas konservatorijā kā viena no pirmajām šīs jaunās mākslas iestādes au dzēknēm, kur viņa mācās trīs gadus. Ar 17 gadiem viņa apprecas. Kad vēlākos gados, mākslas dēļ, rodas nesaskaņas, — Langenfelde par pirmo bausli stāda mākslu un. šķiras no sava dzīves biedra. Pēc tam tā neaprobežoti nododas mākslai, tak neaiz mirst ari, savas jaunaudzes dēļ, - dzīves praktisko pusi. i ..>:"■ L. pateicīgi piemin savu pirmo dziedāšanas skolotāju Adu Benefeldi, un prof. Annu AndrejevUfŽerebcovu. Šī izcilā Pēterpils konzervatorijas teorētiķe vel tagad slīpē dziedones balss „augstos toņus". Pamati, uz kuriem balstās Langenfeldes dzīve un darbs, veicina viņas panākumus praktiskajās nozarēs. Bet, ja arī šo pamatu nebūtu, — dziedones apbrīnojamā daudzpusība, apdāvinātība un enerģija izlauztu ceļu uz dzīves kalngaliem. Man šķiet, ka tieši tad mākslā viņai klātos vieglāk. Dzirkstele, kas kvēlo šajā enerģiskajā latvju sievietē, nav apslapējama: Tā dzisis tikai līdz ar viņu pašu. Mēs sēžam dziedones salonā — stūri, kas izbūvēts pēc pašas namamātes metiem: krāsainie logi, austrumnieciskie sienu gleznojumi, dažādās technikās izšūtie spilveni, pat dažas grīdsegas — viss ir pašas Langenfeldes kundzes roku darbs. „Sieviete var visur atrast daiļumu un ūkai no sievietes atkarājas mājas skaistums", saka viņa, pamājot uz sakšu, franču, ķīniešu, japāņu un angļu porcelāna kolekcijām, neskaitāmām kristāla un sudraba vāzēm un traukiem, milzīgajām grīdsegām, bronzas lustrām un spoguļsienām, „bet arī vienkāršu lauku klētiņu esmu centusies turēt spodru un padarīt to tīkamu, — izkaisot ziedus, pat uz grīdām. Esmu agrāk arī slaukusi govis, apkopusi zirgus un strādājusi
visus citus lauku darbus. Vēl tagad es ar vislielāko prieku nododos sava Dzintaru īpašuma dārza darbiem un ilgojos pēc sava fontāna, paškoptiem ziediem un jaunceltnes, kas darināta pēc maniem norādijumiem un metiem. Savai Dzintaru jaunceltnei Langenfelde gatavo lielu rokdarbu. Mājas salona sienas dziedone segs ar gaiši zilu atlasu, bagātīgiem izšuvumiem. Šo izšuvumu cikls sastāv no 15 atsevišķiem posmiem un saucas valstībā". Centrā būs tā pati „laša kundze", kuru mūsu žurnāla lasītājs redz attēlā. Lielo darbu māksliniece veic pati, uzskatot par savu goda lietu, ka nevienā adatas dūrienā viņai nepalīdz citas pakalpīgas rokas. „Zemūdens valstības" pirmmets ir arī mākslinieces zīmēts. „Pēc dziesmām — nāca arvien rokdarbi," smaida Langenfelde par žurnālista izbrīnu. „Rokdarbu dēļ dabūju pat ciest no savas mātes, kas bieži konfiscēja manus slepeni pagatavotos darbus tad, kad cietu neveikslmes mācību frontē, bet pēc sekmīgi beigtā skolas gada, atkal atdeva tos atpakaļ. Dažādās technikās, piem. austrumniecisko paklāju un gobelēnu darināšanu, esmu iemācijusies pakāpeniski. Un tas jau nemaz nebija tik grūti..." 

dziedātāja

Voldemāra Maldoņa Rīgas sieviešu ģimnāzija
Blaumaņa iela 26, Rīga