Anna Jostsone

nav zināms

Anna Jostsone (1905–pēc 1994?) – tulkotāja. Tulkojusi galvenokārt no krievu valodas (Ivana Buņina, Antona Makarenko, Viktora Astafjeva, Kontantīna Paustovska, Aleksandra Kuprina un citu krievu rakstnieku darbus), kā arī no vācu valodas (Bernharda Kellermaņa romānu "Jūra"). Kopā ar Annu Baugu un Ludmilu
Tjurinu sastādījusi "Krievu–latviešu frazeoloģisko vārdnīcu" (1974).

Personiska informācija

Dzimusi Trikātas pagasta "Bundiņos" muižas kalpa ģimenē.
Beigusi Valmieras vidusskolu.
1922–1934: strādājusi par skolotāju Valmieras Viestura pamatskolā.
Par laika posmu pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma un kara gadiem ziņu nav.
1948–1958: strādājusi Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijā un Latvijas Valsts izdevniecībā par redaktori.

Profesionālā darbība



Tulkojumi no krievu valodas:
1952: Ļubova Voronkova (Любовь Воронкова) "Saulainā dieniņa" (Latvijas Valsts izdevniecība).1953: Ļubova Voronkova (Любовь Воронкова) "Zelta atslēdziņas" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1953:
Igors Muratovs (Игорь Муратов) "Stāsts par Bukovinu" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1958:
Ivans Buņins (Иван Бунин) "Krēslainās gatves" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1962: Antons
Makarenko (Антон Макаренко) "Pedagoģiskā poēma" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1964: Anatolijs Vinogradovs (Анатолий Виноградов) "Paganini lāsts" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1966: Vsevolods Ivanovs (Всеволод Иванов) "Skurbums" (Liesma).
1967: Stefans Zorjans (Стефан Зорьян) "Ābeļdārzs" (Liesma).
1970: Viktors
Astafjevs (Виктор Астафьев) "Zādzība" (Liesma).
1971: Ivans Lažečņikovs (Иван Лажечников) "Ledus pils" (Liesma).
1973: Viktors
Astafjevs (Виктор Астафьев) "Pēdējais sveiciens" (Liesma).
1974: Viktors
Astafjevs (Виктор Астафьев)"Gans un gane"
(Liesma),
1980: Viktors
Astafjevs (Виктор Астафьев) "Zivju ķēniņš" (Liesma).
1983: Vladimirs Sollogubs (Владимир Соллогуб) "Augstākās aprindas" (Liesma).
1986: Kontantīns Paustovskis (Константин Паустовский) "Romantiķi" (Liesma).
1986–1988: Aleksandrs Kuprins, stāsti ("Kopotu rakstu" 1.,
3.–5. sējumā) (Liesma).

Tulkojumi no vācu valodas:
1961: Elvi Sinervo (Elvi Sinervo) "Mītenis Viljami" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1963: Bernhards Kellermanis (Bernhard Kellermann) "Jūra" (Latvijas Valsts izdevniecība).

Citi darbi:
1974: "Krievu–latviešu frazeoloģiskā vārdnīca" 2 sējumos, kopā ar Annu Baugu un Ludmilu
Tjurinu (Liesma).

Citātu galerija



Par Viktora Astafjeva “Zivju ķēniņa” tulkojumu (1980):
"Vislabāk izdevies dabas tēlojums, to pierādot, varētu izrakstīt pa puslappusēm un lappusēm, kas redzamas, dzirdamas, izsmaržojamas un arī valodiski izbaudāmas. Tulkotājai Annai Jostsonei bijis jāpaveic plašs darbs, lai noskaidrotu vai izveidotu neskaitāmu mazpazīstamu vai pat pilnīgi nepazīstamu Sibīrijas reāliju latviskos nosaukumus. No tiem varētu sastādīt itin apjomīgu vārdnīciņu .. . Te nosaukšu tikai dažus, kas man likās zīmīgākie: bēdrozis (putns), cinatas, sviļāre, smiguči (sīkie knišļi), upes kaupre, nērijas un sēkļi, straule (straumes vieta). Pieņemams un popularizējams, manuprāt, būtu verbs vietēt (zivis saulē), arī selīt (zaļumus). No pārējās leksikas man iepatikās šādi vārdi: pupaleļļi, nomērējusies (āriene), lūzalīgs (irbulis), nopēlējusī (seja), satraišķēts un satūcīts, smaļš un skaļš leitnantiņš, svilpstiņš, patvaļnieki un patvarnieki. Senuma dvesma, atbilstoša Sibīrijas plašumos un nomaļībā dzīvojošo cilvēku runai, uzvēdīja no vārdiem “es iraid brālis tavs”, izmozēt, kremīgs, neķeipst, kleinkājis, šauracis.
.. viscietākais rieksts .. bijusi "tautas valodas stihija". Stihija te tiešām bijis visatbilstošākais vārds (nevaldāms, postošs dabas spēks), jo gan V. Astafjevam, gan V. Rasputinam .. tā patiesi ir dabiskās sarunvalodas ielaušanās mūsdienu krievu literārās valodas normās un formās, bieži vien tiešām postoši sagraujot to gramatikalitāti. Visideālākais te, protams, būtu bijis stihiju atveidot ar stihiju (un kā redzēsim tālāk – arī tas nav nekas neiespējams), taču mūsdienu latviešu literārā grāmatu valoda, manuprāt, šobrīd ir pārāk izfiltrēta, sanormēta un iegrožota (kaut vai ar daudzajām norādēm vārdnīcās: sarunval., vulg., dialekt., arh., barb.), lai tā tiešām varētu atraisīties kā stihija. Liela nozīme te tulkotāja profesionālajai drosmei, izvēlētā ceļa pareizības un sava valodas mīcītāja spēka apziņai.
Nav ko noliegt – A. Jostsonei dažreiz ir izdevies ja ne gluži stihiju pārtulkot ar stihiju, tad ar atzīstamu drosmi un profesionālu varēšanu gan."

Remass, Rainis. Vārdi, kurus izvēlamies. Kritikas gadagrāmata, IX. Rīga: Liesma, 1982, 228., 229. lpp.

Nodarbes

Dzimtais vārds

Anna Emīlija Dadzis