Bermontiādes laikā cīņā par Latvijas Republikas neatkarību un demokrātisko nākotni iesaistījās lielākā daļa Latvijas sabiedrības, katram pēc savām vēlmēm un iespējām atrodot veidu, kā sekmēt jaunizveidotās valsts uzvaru pār pretinieku. Tomēr tikai nedaudzas sievietes citu starpā izcēlās ar īpašu drosmi. Viena no tām bija Zelma Sirsone, kura 1919. gada rudenī un ziemā trīs reizes devās Bermonta armijas aizmugurē ar mērķi iegūt vērtīgas ziņas par pretinieka pozīcijām un plāniem. Viņas uzdrīkstēšanās un stāšanās pretī briesmām sekmēja Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta spēkiem un ierakstīja jaunās sievietes vārdu brīvības cīnītāju rindās. Arī pēc Bermontiādes Zelma Sirsone turpināja darbu ārējā izlūkošanā, nonākot Vācijā, Igaunijā un Padomju Krievijā. Noslēdzoties Neatkarības karam, Z. Sirsone strādāja valsts pārvaldē – visilgāk Finanšu ministrijā, kā arī iestājās Latvijas Universitātē, kur studēja filoloģiju, turpmāko karjeru cerot saistīt ar šo jomu.
Zelma Sirsone
Sieviete neredzamā cīņā par Latvijas Republikas pastāvēšanu un neatkarību
Zelmas Sirsones portrets.
20. gs. 20. gadu sākums.
Avots: Z. Sirsones studenta lieta.
LNA LVVA, 7427. f., 1. apr., 5714. l.,
1. lp.
Jaunība un ģimene
Zelma Sirsone dzimusi Rīgas apriņķa Mores pagastā "Gravas-Peļņu" mājās 1898. gada 24. oktobrī – Jāņa un Marijas Sirsonu ģimenē, kurā bez viņas auga vēl 4 māsas un brālis. Tuvākajā apkārtnē – Akenstakas pagasta skolā un pēc tam Mālpils proģimnāzijā – arī iegūta pirmā izglītība.
Pirmā pasaules kara laikā, 1916. gadā Z. Sirsones ceļš veda uz Pēterpili (tag. Sanktpēterburga), kur viņa turpināja izglītību no Rīgas evakuētajā Dolgihu komercskolā.
Pēc ģimnāzijas beigšanas 1918. gada pavasarī Z. Sirsone devās pie brāļa un viņa ģimenes Manturovas ciema Kostromas guberņā. Brālis Reinholds Sirsons tur strādāja koku zāģētavā, bet viņa sieva Leontīne kā šuvēja. Sākotnēji Zelma dabūja darbu kādas kokzāģētavas kantorī, bet rudenī uzsāka valodu skolotājas darbu Kologrivas ģimnāzijā.
Brālis Reinholds ar ģimeni Latvijā – Mālpils pagastā – atgriezās tikai
1922. gadā, kopā ar viņiem arī
1920. gada 5. aprīlī dzimusī
Z. Sirsones brāļameita Skaidrīte (1920–1998), ar kuru vēlāk Zelmai izveidosies jo īpaši tuvas attiecības. 1934. gadā S. Sirsones māte aizgāja mūžībā un vēlāk presē abu radinieču attiecības aprakstītas sekojoši: “Pazīstamā latviešu valodniece Zelma Sirsone, kas Skaidrīti pēc mātes nāves audzināja, ieveda viņu studenšu korporācijā “Daugaviete””.
Arī vēlākajos gados Z. Sirsones dzīvē svarīgu vietu ieņems gan dzimtā puse, gan īpaša loma būs viņas ģimenei. Piemēram, 20. gs. 20. gadu sākumā pie viņas Rīgā dzīvoja tolaik vēl nepilngadīgā māsa Hermīne Hildegarde (prec. Gavariņa; 1905.–1943).
Zelma Sirsone pati nekad neapprecējās, lai gan 1930. gada oktobrī viņa informēja korporāciju “Daugaviete” par saderināšanos ar inženierzinātņu studentu Jāni Apini (dz. 1899 Mores pagastā), bet jau gadu vēlāk – 1931. gada oktobrī viņu saderināšanās tika atsaukta, iespējams, abu radniecības dēļ. Vēlāk krustmeita savās atmiņās par Zelmu Sirsoni norāda, ka, lai gan savu ģimeni viņai neizdevās nodibināt, “sirds siltumu viņa atdeva māsas bērniem”.
Zelma Sirsone 20. gs. 20. gadu sākumā.
Foto no Mārtiņa Kitenberga personīgās kolekcijas.
Ienaidnieka aizmugurē – Latvijas armijas izlūkošanas aģente
1919. gada pavasarī Zelma Sirsone mēroja ceļu atpakaļ uz Latviju. Vēl īsi pirms Bermontiādes sākšanās rudenī jauniete paspēja no dzimtās Mālpils ierasties Rīgā un iestāties skatuves mākslas pedagoga Zeltmata jeb Ernesta Kārkliņa (1868–1961) dramaturģijas kursos. Tomēr šīm mācībām nebija ilgs mūžs, jo 1919. gada 8. oktobrī Rīgu satricināja Rietumkrievijas brīvprātīgo jeb t.s. Bermonta armijas uzbrukums. Vēlāk gan
Z. Sirsone mācības turpināja, bet tās nepabeigusi atstāja 1920. gada rudenī. Pie mākslu apguves Zelma atgriezās pēc kara – 1921. gadā, kad iestājās režisora Pjotra Čardiņina (1873–1934) vadītajos kinofilmu kursos, kurus arī absolvējusi.
1919. gada rudenī Pārdaugavu ieņēma bermontieši, bet Z. Sirsone palika Daugavas labajā krastā, kur iestājās dienestā Latvijas armijas Virspavēlnieka Štāba Operatīvās daļas Ārējās izlūkošanas nodaļā. Vēlāk presē publicēta versija, ka par labu šādam lēmumam jauniete nosvērusies, redzot, ka Zeltmatis raizējas par savu ģimeni, kas palikusi Pārdaugavā, tāpēc apņēmusies uzmeklēt sava skolotāja tuviniekus. Sākotnēji viņa centusies nokļūt Pārdaugavā caur Amerikas Sarkanā krusta misiju, kas Bermontiādes laikā apgādāja Pārdaugavas iedzīvotājus ar pārtiku, tomēr tur saņēmusi atteikumu, tāpēc vērsusies Latvijas armijā, kur saņēmusi piedāvājumu nokļūt Pārdaugavā, kļūstot par izlūkošanas aģenti un ievācot ziņas par ienaidnieka artilēriju.
Sirsone 1919. gada rudenī un ziemā devās trīs izlūkgājienos Bermonta armijas aizmugurē. Pirmajā no tiem Z. Sirsone devās jau oktobra beigās (un tā laikā 24. oktobrī pat “svinēja” savu dzimšanas dienu), kad no Bolderājas kāda zvejnieka laivā tika nogādāta Ragaciemā un tālāk devās uz Majoru pusi, bet no Majoriem – saņēmusi atļauju šķērsot Lielupi – ieradās Torņkalnā. Tur Zelmai izdevās ne tikai atrast Zeltmata ģimeni un kopā ar to atgriezties Daugavas labajā krastā, bet arī iegūt vērtīgas ziņas par pretinieka pozīcijām, uz kurām balstoties Latvijas armija īstenoja sekmīgu pretinieka apšaudi.
Attēlā zemāk: fragments no darbinieku aptaujas, kurā Z. Sirsone apliecina, ka Bermontiādes laikā, riskējot ar savu dzīvību, darbojusies kā Latvijas armijas izlūks. 1932. gads.
LNA_LVVA 1315_2_1360, 20. lp.
Otrs Zelmas izlūkgājiens notika laikā, kad Latvijas armija gatavojās 11. novembra Pārdaugavas atbrīvošanas operācijai. Sirsone caur virsleitnanta Jāņa Sausā vadīto Pārdaugavas un Jūrmalas izlūkošanas punktu kājām devās Beberbeķu dzirnavu virzienā. Vērojot apkārtni un vācot ziņas pagājusi visa diena, kad, jau tumsai metoties, jauniete novērojusi aizvien pieaugošu šāvienu intensitāti, kas liecinājis par latviešu vienību tuvošanos. Sirsone devusies pretī latviešu vienībām, tās sagaidot Pārdaugavā un norādot uz bermontiešu pozīcijām un atkāpšanās ceļiem. Vēlāk intervijā viņa atceras:
“Tā bija lieliska nakts. Rītā es pienācu pie Rīgas tiltiem un, pateikusi sargposteņiem, ka man jātiek drīzāk štābā, tiku pirmā no Rīgas privātiem iedzīvotājiem pāri tiltam.”
Bet trešais izlūkgājiens notika jau Lietuvas teritorijā ar mērķi noskaidrot tālākos Bermontiešu plānus pēc tam, kad decembra sākumā pēdējās Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas daļas bija šķērsojušas Latvijas–Lietuvas robežu. Ar kuģi “Saratov” nokļuvusi Liepājā un tālāk ar vilcienu un kājām Lietuvā, Z. Sirsone, apgalvojot, ka ieradusies meklēt savu māsu – Bermonta armijas telefonisti – brīvi pārvietojās bermontiešu starpā un izjautāja sev interesējošos jautājumus. Sirsone šādā ceļā nokļuva līdz Telšiem un kājām uzsāka ceļu atpakaļ uz Latviju, kur nodeva ievākto informāciju Armijas Virspavēlnieka štābam.
Arī pēc Bermontiādes Zelma Sirsone turpināja darbu Virspavēlnieka štāba Operatīvajā daļā un to atstāja tikai 1921. gada 4. februārī. Pamatots ir uzskats, ka arī šajā laikā viņa turpināja darboties kā izlūkošanas aģente, lai gan reizēm atrodama informācija, ka viņa ieņēmusi mašīnrakstītājas vai rakstvedes vietu. Jau 1919. gada nogalē / 1920. gada sākumā Z. Sirsone mēnesi atradusies dienesta komandējumā Vācijā. Pēc tam – 1920. gadā divus mēnešus Igaunijā. Bet pēdējais braucies kā armijas aģentei notika 1920. gada rudenī, kad Zelma trīs mēnešus pavadīja Maskavā.
1934. gada 17. novembrī Zelmu Sirsoni saistībā ar nopelniem Neatkarības karā apbalvoja ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Ierosinājumu ordeņa piešķiršanai iesniegusi Kara ministrija, atzīstot viņas sniegumu. Pēc ordeņa piešķiršanas viņas vārds izskanēja arī plašāk – ne tikai viņu godināja studenšu korporācijā un citur, bet arī laikrakstā “Jaunākās Ziņas” divos turpinājumos publicēja Z. Sirsones stāstu rakstā “Latvju meitenes varoņgaitas”.
Tajā pašā laikā Z. Sirsone, kaut būdama Neatkarības kara dalībniece, nekādu citu atbalstu nesaņēma. Piemēram, 1938. gadā viņas darba vieta vērsās Sabiedriskās aizgādības Pensiju nodaļā ar jautājumu, vai Z. Sirsonei pienākas valsts pensija, uz ko tika saņemta atbilde, ka Sirsone bijusi aģente-brīva līguma darbiniece, tāpēc nav uzskatāma par Atbrīvošanas cīņu dalībnieku, kam pienāktos pensija.
Pēc kara: filoloģijas studijas Latvijas Universitātē, dalība korporācijā “Daugaviete”, darbs valsts iestādēs
Pēc Armijas Virspavēlnieka štāba atstāšanas Zelma Sirsone 1921. gadā piecus mēnešus atradās darbā IV Robežsargu pulka štābā, ieņemot rakstvedes vietu. Bet pēc šī amata viņa 1921. gada 1. septembrī uzsāka darba gaitas Finanšu ministrijas Tiešo nodokļu departamentā, kur nostrādāja 20 gadus, to laikā ieņemot dažādus amatus: stenogrāfiste, mašīnrakstītāja, kancelejas ierēdne, vecākā kancelejas ierēdne, rēķinvede, grāmatvede u.c. Darbu Finanšu ministrijā Sirsone atstāja tikai
1941. gada 1. janvārī.
Attēlā zemāk: Zelmas Sirsones valsts darbinieka solījums. LNA_LVVA1315_2_1360, 13. lp.
Paralēli darbam 1922. gada septembrī Z. Sirsone uzsāka studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un Filozofijas fakultātē, lai studētu romāņu filoloģiju. 1931. gada rudenī Z. Sirsone nokārtoja valsts eksāmenus, atbildot uz tādiem jautājumiem kā “Itāliešu renesanse”, “Itāliešu pastorāle”, “Serventess”, “Viktors Igo” un “Dimā jaunākais”.
Tomēr studiju gaitu un pabeigšanu kavēja gan nepieciešamība pelnīt iztiku pamata darba vietā, gan dažādi personīgie sarežģījumi. Piemēram, pēc eksāmenu nokārtošanas viņa vairākas reizes lūdza atļauju pagarināt diplomdarba iesniegšanas termiņu, to saistot ar problēmām personīgajā dzīvē un tēva slimību un nāvi. Pēc romāņu valodas studijām viņa uzsāka arī baltu filoloģijas studijas, kuras gan nepabeidz.
1924. gadā viņa lūdz sevi uzņemt studenšu korporācijā “Daugaviete”, ar kuru viņa saista savas turpmākās dzīves gaitas un kļūst par aktīvu korporācijas biedreni (kamiltoni), piemēram, dziedājusi korī.
Sapnis par filoloģes darbu un pēckara dzīve
Lai gan baltu filoloģijas studijas Z. Sirsone nebeidza, tomēr tieši valodniecība bijusi viņas kaislība, ko vēlāk savās atmiņās par krustmāti Zelmu ne vienu reizi vien uzsver viņas māsasmeita Raimonda Gablika (1933–2019). Otrā pasaules kara laikā Sirsone atrada darbu Latvijas Valsts Universitātē par zinātnisko grāmatu redaktori, kur sabija no 1941. līdz 1948. gadam.
Bet pēc tam īsu brīdi – līdz 1949. gada februārim viņa strādāja izdevumā “Zinātņu Akadēmijas Vēstis” par latviešu valodas redaktori un atbildīgā redaktora vietnieci. Šajā laikā Zelma rediģējusi arī kādu Andreja Upīša (1877–1970) rakstu. Tā kā raksts vēlāk norādīts kā nederīgs publicēšanai, A. Upītis par to rakstījis Arvīdam Pelšem (1899–1983):
“Pagaidām šim jautājumam iespējama vēl viena, pat ļoti kurioza puse. Akadēmija pieņēmusi žurnālam kādu valodas lietpratēju, kas vajadzīgs, jo ķīmiķi, tehnologi, mediķi u.c. savus rakstus tiešām var pagatavot nepriekšzīmīgā izteiksmē. Šī lietprate, cik zinu, kāda Sirsone, bij ņēmusies arī manu valodu “izlabot”, t.i., izlabojusi to, ko sauc par manu stilu, un ierakstījusi vietā Endzelīna stilu – teikumus izrotājusi ar bagātīgiem “ir”, atvietot konsekventi ar “aizstāt”, Ždanova izsmeļošā referāta vietā ietaisījusi “visai pamatīgu referātu”, t.i., likusi man šo autoritatīvi neapstrīdamo darbu atestēt tā, kā es to daru ar pirmā kursa studentu domu rakstiem.”
Vēlāk rakstnieks Jānis Liepiņš norādījis, ka Zelmu Sirsoni “daudzi zināja strādājam privāti par Andreja Upīša literāro redaktori”.
Darbam Zinātņu Akadēmijā sekoja atlūgums “pēc pašas vēlēšanās”, kas drīzāk bijis piespiedu atlūgums. Atlūguma laiks sakrīt ar Zelmas brāļameitas Skaidrītes Sirsones arestu un pret viņu veiktajām represijām. Skaidrīti apsūdzēja dalībā t.s. Franču grupā, un 1950.–1951. gadā tiesāja, piespriežot viņai desmit gadus Kazahstānā, Kargandā stingra režīma labošanas darba iestādē. Ieslodzījumā Skaidrīte pavadīja sešus gadus, 1956. gadā viņa amnestēta un 1990. gadā reabilitēta. Tomēr brāļa meitas liktenis ne tikai izjauca Zelmas karjeru (no Zinātņu Akadēmijas viņa bija spiesta aiziet un turpināt darbu daudz zemāka ranga institūcijā – Rīgas 8. tipogrāfijā), – šis notikums radīja arī emocionālu pārdzīvojumu.
“Zelmai bija jācieš radniecības dēļ, jāpārcieš pazemojumi,” raksta R. Galbika: “Atalgojums bija stipri trūcīgs, bet krustmāte ļoti centās mūs atbalstīt un vēl sūtīja paciņas Skaidrītei”.
Tomēr no filoloģijas Z. Sirsone neatteicās un papildus darbam tipogrāfijā Zelma neoficiāli rediģēja studentu disertācijas un citus rakstu darbus.
Par Zelmas Sirsones mūža nogali krustmeita vēlāk atceras, ka Zelma bijusi vientuļa un turējusies tādu pašu vientuļu draudzeņu kompānijā, kurām savā starpā bijis daudz par ko runāt – par mākslu, valodniecību un dažādās ekskursijās redzēto. Pēc Zelmas nāves viņu pavadīt ieradies kupls pulks bijušo studiju, korporācijas un darba biedru, kuri bērēs teikuši, ka Zelma bijusi "kā staigājoša enciklopēdija".
Avoti
- Raimondas Galbikas atmiņas no Mārtiņa Kitenberga personīgās kolekcijas. Zelmas Sirsones studentes lieta. LNA LVVA 7427. f., 1. apr., 5714. l.
- Zelmas Sirsones lieta studentu korporācijā “Daugaviete”. LNA LVVA, 3718. f., 1. apr. 324, 39. lp.
- Zelmas Sirsones darbinieka lieta Finanšu ministrijā. LNA LVVA, 1315. f., 2. apr., 1360. l. 4.
- Robežsargu pulka karavīru un darbinieku saraksta fragments ar atzīmi par Z. Sirsoni. 1921. gada marts. LNA LVVA, F4970_1_31
- Skaidrītes Sirsones studentes lieta. LNA LVVA 7427. f., 1. apr., 22148. l.
- Jāņa Apiņa studenta lieta. LNA LVVA, 7427. f., 1. apr., 689. l.
- Lieta par Mālpils pagasta Bukas muižas zemes sadalīšanu, 1936. gads. LNA LVVA 6405. f., 2. apr., 207. l.
- Gudriķe, Biruta. Skaidrītes Sirsones piemiņai. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1998. 1. janv.
- Galīgi piešķirtās zemes. Zemes Ierīcības Vēstnesis, 1936. 3. jūl.
- Krūmājs, Kārlis Latvju meitenes varoņgaitas. Par ko Zelmai Sirsonei piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni. Jaunākās Ziņas, 1934. 5., 6. dec. nr. 276., 277.
- Andrejs Upīts, Arvīds Pelše. No sarakstes. Karogs, 1990. 1. apr. nr. 4.
- Valsts gada svētkos apbalvoti un paaugstināti korporāciju locekļi. Universitas, 1934. 1. dec.
- Triju Zvaigžņu ordeņa un godazīmes svinīgā pasniegšana nodokļu depart[amenta] darbiniekiem. Pēdējā Brīdī,1934. 22. dec. nr. 315.
- Jānis Liepiņš. Skaidrītes Sirsones vēstules Lijai Švābei. Jaunā Gaita, 2016. nr 284.
Aprakstu sagatavoja Mg. hist. Aiga Bērziņa-Kite 2023. gada 9. oktobrī.
Autore izsaka pateicību Z. Sirsones dzimtas pēctecim un pētniekam Mārtiņam Kitenbergam.
Aicinām arī apskatīt Zelmas Sirsones šķirkli: https://www.womage.lv/personas/zelma-sirsone