Minna Freimane

19. gadsimta ceļotāja – kurzemniece Minna Freimane

Minna Freimane dzimusi 1847. gada 12. oktobrī Cīravā. Par viņas biogrāfiju zināms ļoti maz. Iespējams, ka Minna apmeklējusi Cīravas–Dzērves skolu, kurā uzņēma arī meitenes, jo skolas dibinātāji uzskatīja, ka mācību ieguvušās meitenes spētu dot mājmācību saviem bērniem. Plašāka darba lauka šajā laikā sievietēm Baltijā nebija, tādēļ izglītību ieguvušās meitenes nereti devās uz Krieviju, lai meklētu tur mājskolotāju vietas.

Arī Minna Freimane strādāja par mājskolotāju kāda krievu pulkveža ģimenē un kopā ar darba devējiem uzturējās Kaukāzā. 1877. gada aprīlī viņa pavadīja pulkveža kundzi uz karavīru apmetni, kas atradās Aleksandropolē (mūsdienu Gjumri, Gruzijā). Laikā, kamēr viņas uzturējās apmetnē, tika pasludināts krievu–turku karš.

Kurzemniece, ceļotāja un literāte Minna Freimane ievērojama ar to, ka 19. gadsimta beigās viņa apceļojusi plašas teritorijas – Kaukāzu, Rietumeiropu un Ēģipti, par saviem ceļojumu iespaidiem rakstījusi un aprakstus publicējusi latviešu laikrakstos, vēlāk arī grāmatā.

1878. gada 4. oktobrī laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" publicēts pirmais Minnas Freimanes apraksts "Iz Kaukāzijas. Lēģerī pie Aleksandropoles", kurā viņa sniedz aculiecinieces vēstījumu par vērojumiem karavīru apmetnē pēc krievu–turku kara pasludināšanas. Pirmajam aprakstam seko citi, kuros Minna Freimane apraksta redzēto un piedzīvoto Tblisi, Gjumri, Mchetā, Vladikaukāzā, Baku, Stavropolē, Maikopā.

"Jo tuvāk nācām pie Baku, jo lielāks karstums spieda. Pate pilsēta nav smuka. Biju citādu gaidījuse. Viņa uzbūvēta uz smilšu kāpām. Nami izliekas it kā tie kristu cits citam uz galvu. Gar pilsētu redz mūru drupas, kas liecina, ka viņa senāk, kad tā vēl Persijai piederēja, bijuse apcietināta. Vietām redz augstus torņus, kurus es par uguns bākām uzskatīju, bet kas vēlāk izrādījās par minaretēm, kur saulei lecot mullahi (muhamedāņu priesteri) iet Dievu lūgt un “ticīgos” uz dievkalpošanu aicināt. Ir 4 tādas minaretes. Bez tam saskaitīju arī 4 krievu un 2 armēņu baznīcas. [..] Šim brīžam Baku vēl ir nejauka pilsēta. Ielas nebruģētas, pildītas putekļu mākoņiem. Bruģis še ļoti dārgs, jo akmeņi jāved no tāluma. Bruģēti ir tikai trotuāri, lai lietus laikā kājniekiem būtu kur iet. Tomēr Baku pilsētai ir liela nākamība, viņa var drīzumā tapt par otru Odesu. Tirdzniecība arvienu vairāk izplešas, iedzīvotāju skaits ātri vairojas. Tagad ir Baku caur dzelzceļu savienota ar Tiflisu."

"Izgājušā mēnesī (t. i. janvārī 1879) biju nobraukuse uz pilsētu Maikopu (kādas 200 verstes no Stavropoles, uz Melnās jūras pusi) – nevaru teikt, ka kādas lielas darīšanas labad, bet tikai apskatīt to gabalu, jo biju dzirdējuse, ka esot ļoti auglīgs. Nebija taisnība, gabals ir ļoti akmiņains, ūdeņa maz; lejā tek neliela, strauja upīte garām. Iedzīvotāji nabadzīgi, pa lielākai daļai kazaki, kuriem kronis tur zemi iemērījis. Gaiss ne visai slavējams. Drudzis bieži vien šo apgabalu apmeklē. Neveselīgs gaiss še gan visvairāk cēlās no lielas neskaidrības, kādu es vēl nekur neesmu redzējuse. Nosprādzis lops netop zemē ierakts, bet to nomet tāpat uz lauku vaj iemet upē, vaj arī atstāj uz ceļa, kur tas kritis savu nastu vilkdams."

1879. gada novembrī Minna Freimane dodas ceļojumā pa Rietumeiropu. Iespējams, daļu no šiem ceļojumiem viņa veikusi kā Cīravas baroneses Adas Manteifeles-Scēges (Manteuffel-Szoege, 1849–1914) kambarjumprava.

"29. novemberī 1879. gadā es atkal kāpu vagonā, sākt ceļot. Mans prāts bij līksms, līdz putniņam, kas visu citu aizmirsdams, paceļas dziedādams padebešos. Es domāju, ka tik varētu visu, ko redzēšu, paturēt labā atmiņā un kā pienākas pavēstīt savai tēvijai."

Ceļojuma aprakstā "No Baltijas tālā svešumā" viņa raksta par iespaidiem, kurus guvusi apceļojot Vāciju, Franciju, Itāliju un Monako. Saglabājušās vēstules Fricim Brīvzemniekam, Jēkabam Lautenbaham–Jūsmiņam un Pēterim Baumanovskim liecina, ka nesenie izrakumi Pompejos rosinājuši īpašu ceļotājas interesi. Viņa apmeklē ne tikai Pompejus, bet arī Neapoles muzeju, kur glabājas lielākā daļa Pompejos izrakto priekšmetu, un apraksts tapis, balstoties uz pašas redzēto, kas papildināts ar muzejā iegūto informāciju. No vēstulēm noprotams, ka pie Pompeju apraksta viņa strādājusi īpaši rūpīgi un šo tēmu vēlējusies izstrādāt plašāk.

"Mana Pompeji – lai paliek pie Jums, ja es nebūšu Maskavā, tad Jūs būsit laipni diezgan viņu paturēt līdz vasarai. Var arī būt ka visai ceru ka es esmu pēc no ilga laika Maskavā tad pate no Jums noņemšu. Es mācos lataiņu valodu, gribu arī grieķu vēl mācīties un lai ar lielām pūlēm tad galīgi varēšu savu Pompeju tā izstrādāt kā pate vēlos, ja man nebūtu iespējams – nu tad lai gul līdz cits tautietis viņu iz nāves miega jo centīgāki modinās."

Minnas Freimanes vēstule Fricim Brīvzemniekam 1882. gada
2. decembrī. LU AB MR Fr. Brīvzemnieka f. 14., 4–6.)

1880. gada sākumā Minna Freimane dodas uz Ēģipti, kur viņa uzturas trīs mēnešus. Lai arī Ēģipte
19. gadsimta otrajā pusē Rietumeiropā ir populārs tūrisma galamērķis, nav daudz latviešu, kas tur nokļūst, līdz ar to Minna Freimane varēja lasītājiem piedāvāt aculiecinieces vēstījumu par pavisam tālām vietām, kur lielākais vairums tautiešu nekad nenokļūs. Tieši Ēģiptes ceļojumi, atgriežoties Latvijā, raisa vislielāko interesi, un ceļotāja publiskos priekšlasījumos stāsta par Ēģipti – gan no pašas piedzīvojumiem, gan izmantojot no dažādiem avotiem iegūtu plašāku informāciju.

"Āfrikā būt un tuksnesi neredzēt būtu nepiedodama aplamība. Tādēļ varēju laimes māmiņai pateikties, kas man atļāva šo retu skatu baudīt. Gan tur nav nekas īpašs redzams, tikai smiltis un smiltis vien, un tad zvēru kaukšana vaj kāda milzu čūska; tas ir viss; bet neaizmaksājama ir tā apziņa, ka arī tu esi reizi Āfrikas lielā smilšu tuksnesī bijusi!"

Minna Freimane. Tuksnesī. No krājuma "Par piemiņu", 1884

Minna Freimane pie saviem ceļojumu aprakstiem strādājusi rūpīgi un mērķtiecīgi. Viņa domājusi gan par to, lai teksts būtu lasītājam saistošs, gan arī par savu latviešu valodu, apzinoties, ka tā jākopj, jāveido un jābagātina. Ņemot vērā, ka Minna Freimane lielu daļu savas dzīves uzturējusies cittautiešu un svešu valodu vidē, viens no veidiem, kā kopt un bagātināt latviešu valodu, bija, esot dzimtenē, klausīties tautas valodu. Viņa mācās arī no Stērstu Andreja latviešu valodas gramatikas grāmatas "Latviešu valodas mācības".

Minnas Freimanes ceļojumu apraksti un tos papildinošās lekcijas 1880. gadu sākumā publiski nostiprināja viņas ceļotājas tēlu, un tieši šajā lomā viņa kļuva pazīstama latviešu sabiedrībā. Taču Minna Freimane ne tikai ceļoja un rakstīja un uzstājās ar publiskiem priekšlasījumiem par saviem ceļojumiem, bet arī ziedoja no ceļojumiem atvestos priekšmetus Rīgas Latviešu biedrības veidotajam muzejam, piedalījās Liepājas latviešu biedrības darbā un bija aktīva tautasdziesmu vācēja.

Lielākā daļa Minnas Freimanes ceļojumu aprakstu publicēti laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" no 1878. līdz 1886. gadam. Viņa ir pirmā latviešu sieviete, kuras ceļojumu apraksti izdoti grāmatā – "Par piemiņu. Ceļa apraksti" (1884, Klāva Ukstiņa apgādā, Liepājā).

2021. gadā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgādā jaunu un papildinātu izdevumu pieredzēja grāmata "Par piemiņu. Minnas Freimanes ceļa apraksti", kurā vienkopus lasāmi ceļojumu apraksti, kas publicēti no 1878. līdz
1886. gadam.

Aprakstu sagatavojusi pētniece
Dr. philol. Zita Kārkla 2021. gada
15. jūlijā.

Aicinām apskatīt Minnas Freimanes šķirkli womage.lv