Rīgā dzimusī dramaturģe, publiciste un tulkotāja Laura Marholma (1854–1928) bija sava laika spilgta personība, kuras pārdomas par sievietes sūtību raisīja pretrunīgas atsauksmes laikabiedros un biedrenēs. Viņas apgalvojumi mainījās līdz ar viņas pašas personisko pieredzi un apkārtējiem apstākļiem, kuros viņa nonāca jeb sevi nostādīja. Būdama sabiedriski aktīva, viņa kopā ar vīru, zviedru rakstnieku Ola Hansonu (Hansson, 1860–1925) bija kontaktā ar daudzām radošām personībām Skandināvijā, Vācijā un Francijā. Viens no viņas talanta cienītājiem un popularizētājiem mūsdienās – Ronalds Fīroks (Vierock) – uzskata viņu par norvēģu gleznotāja Edvarda Munka slavenā darba „Kliedziens” (1893) iedvesmotāju. Diemžēl lielai daļai lasošās un rakstošās pasaules Laura Marholma pārstāja eksistēt 1905. gadā, kad viņa vairs aktīvi nepublicējās un bija spiesta vairākus mēnešus uzturēties psihiatriskajā iestādē. Dzīves noslēgumā Marholma pārcēlās uz Latviju un dzīvoja Majoros, kur 1928. gadā mira.
Laura Marholma
Ziemeļu mūza vai emancipēto sieviešu bieds?
Jaunības gadi Rīgā: dramaturģe
Laura Marholma (īstajā vārdā Mora) piedzima Rīgā 1854. gada 1. maijā (19. aprīlī) dāņu kapteiņa Frederika Mora (Mohr, 1820–1915) un viņa sievas, Baltijas vācietes, Amālijas Moras (dzimušas Rēderes, Roeder, 1823–1897) ģimenē. Kā daudzas tā laika izglītotās pilsoniskās kārtas sievietes, viņa ieguva mājskolotājas izglītību. Tomēr Marholmas aizraušanās bija literatūra un teātris, kuru viņa apguva kā autodidakte, spītējot vecāku centieniem viņu no tā atturēt un izaudzināt par mājsaimnieci.
Sākotnēji viņa savus literāros darbus – lugas, literatūras un teātra apskatus, kritikas – parakstīja ar pseidonīmu „Leonards Marholms” (Leonhard Marholm), kas bija tipiski daudzām tā laika sievietēm, kuras publicējās – t. i., viņa izmantoja vīrieša vārdu. Jau viņas debijas luga „Johans Reinholds Patkuls” guva atzinību. Jau viņas debijas luga „Johans Reinholds Patkuls” guva atzinību. Tā tika izdota divās daļās: 1878. gadā ("Ģertrūde Lindenšterna" (Gertrud Lindenstern)) un 1880. gadā ("Patkula nāve" (Patkul’s Tod)). Nākamo lugu "Mariannes kundze" (Frau Marianne) viņa publicēja 1882. gadā ar savas darba vietas, avīzes Zeitung für Stadt und Land atbalstu, t. i., tās apgādā. Avīzē viņa strādāja kā redaktore un turpināja to darīt līdz savai aizbraukšanai no Rīgas 1885. gadā, kad bija sabojājusi attiecības ar augstdzimušiem izdevējiem, kritizējot viņu literāros favorītus un Baltijas provinciālismu.
Attēlā – Marholmas (Leonarda Marholma) pirmās lugas izdevuma vāks. Rīga, 1878. gads. No Vācijas Valsts bibliotēkas Berlīnē.
Literatūras kritiķi atzīmē Marholmas valodas talantu, aso un asprātīgo prātu. Gan lugās, gan recenzijās viņa pauda uzskatus par sievietes lomu, tās sūtību. Viņas ideāls: sieviete – ģeniāla vīrieša iedvesmotāja. Lai arī viņa runāja par divu neatkarīgu, attīstītu personību mijiedarbību un tālāk attīstību, tad tomēr sievietei bija jāpakārtojas vīrietim, lai sevi piepildītu. Vienlaicīgi viņa kritizēja tradicionālo audzināšanu, kas noslāpējot sievietes dabiskos instinktus.
Dānijas periods (1885–1890): tulkotāja
1885. gadā Marholma pārcēlās uz Kopenhāgenu un ar rakstnieka Georga Brandes (Brandes, 1842–1927) palīdzību iekļuva dāņu literātu aprindās. Tur viņa iepazina savu nākamo vīru – "nesaprasto ģēniju". Kā raksta R. Fīroks, Dānijā "[..] viņa tiek tolaik šim mērķim jau ar sirmiem
34 gadiem pie vīra [..] Ūla Hansona, kurš ar perversu attiecību atspoguļošanu (Sensivita amorosa) bija padarījis sevi par nevēlamo Zviedrijā". Savukārt Marholma bija sajūsmā par viņa darbiem.
Attēlā – zviedru rakstnieks un Lauras Marholmas vīrs Ūla Hansons, 1889. g. No: Gloβmann, 1999.
Īsi pirms iepazīšanās ar Hansonu, Marholma vēstulē norvēģu dramaturgam Jonasam Lī (Lie, 1833–1908) bija atzinusies:
Mans spēks dubultojas, ja es varu otru cilvēku atbalstīt un iedvesmot – proti, esmu sieviete un tai ir jābūt kādam kaut kam, lai piepildītu savu dzīvi. (14.06.1888).
Hansonā Marholma atrada šādu personu, ar kuru kopā un caur kuru piepildīt savus dzīves mērķus.
Attēlā – grāmata "Mēs sievietes un mūsu dzejnieki", 1895. No Vācijas Valsts bibliotēkas Berlīnē.
Dānijā Laura Marholma pieteica sevi kā tulkotāja. Viņa tiek atzīta par vērtīgu skandināvu literatūras izplatītāju, kura "drosmīgi, bet neregulāri strādāja, lai nogādātu Ziemeļus Vācijā un Vāciju Ziemeļos" (Georgs Skofīlds (Schoolfield), 1966).
Cita vidū viņa deva ievērojamu pienesumu Frīdriha Nīčes ideju izplatīšanā un popularizēšanā vācu valodas telpā, būdama Hansona un Brandes rakstu tulkotāja. Pateicoties viņai, tieši Ūla Hansons iegāja vēsturē kā pirmais, kurš atklāja jeb skaidroja vāciešiem Nīči. Kaut Georga Brandes eseja bija uzrakstīta agrāk, Marholma atlika tās tulkošanu, līdz tika izdota viņas vīra uzrakstītā.
Arī citos gadījumos abu rakstnieku biogrāfi uzsver laulāto kopdarbību un to, ka Marholma esot uztvērusi abus par literāro pāri un nodarbojusies ar tulkošanu pamatā lai popularizētu vīra darbus. Piemēram, 1891. gadā viņa atteica Augustam Strindbergam (Strindberg, 1849–1912) tulkot kādu viņa grāmatu.
Attēlā – Augusta Strindberga portrets L. Marholmas grāmatā "Mēs sievietes un mūsu dzejnieki", 1895. No Vācijas Valsts bibliotēkas Berlīnē.
Pēc Marholmas strīda ar Georgu Brandes viņai ar Ūla Hansonu nācās aizbraukt no Kopenhāgenas. Vēlāk saērcinātais Brandes rakstīja:
Viņa ir [..] uzmācīga, neīsta, parasta un, sekojot saviem mērķiem, rīkojas nesaudzīgi. Viņa ar savu laulāto ir kļuvuši par literātu bandītu pāri [..]. Viņa dzīvo kā autore, kura ir atklājusi sievietes kā seksuālas būtnes un izspiego viņas, ciemojoties pie slaveniem vīriešiem. (1897)
Savukārt R. Fīroks mēģina viņu saprast:
Lauras Marholmas drošā un uzsvērtā uzstāšanās noved viņu visas dzīves garumā pie konfliktiem ar spēcīgām personībām. Tas var notikt. Bet viņas lepnums novērš jebkuru izlīgumu: konflikts ar Brandes izraidīja viņu no Kopenhāgenas, ar Strindbergu – no Berlīnes, bet ar Bjornsonu – sagrāva viņu Bavārijā. (2004)
Jāatzīmē, ka strīdā ar Brandes literārais pāris pauda antisemītismu, kas nevairoja simpātijas pret abiem rakstniekiem laikabiedru vidū, kā arī mūsdienās viņu darbība tiek analizēta, ņemot vērā šo aspektu.
Māja Berlīnē, kurā Marholmu-Hansonu ģimene dzīvoja no 1892. līdz 1895. gadam. Fotogrāfs E. Glossmans. No: Gloβmann, 1999.
Vācijas periods (1891–1905): publiciste un sieviešu pazinēja
Ap 1890. gadu jaunā Hansones kundze sāka publicēties ar pseidonīmu "Laura Marholma", t. i., kā autore – sieviete. Jau 1888. gadā diskusijā ar Strindbergu presē bija lasāms, ka Leonards Marholms ir "L. Moras jaunkundze no Kopenhāgenas" (Politiken, 25.01.1888), tomēr pagāja vēl daži gadi, pirms viņa savus darbus parakstīja kā sieviete.
1890. gads Hansonu ģimenei bija ceļojumu un meklējumu laiks, kurā paspēja piedzimt dēls Ūla, līdz viņi 1891. gadā pārcēlās uz Berlīni, dzīvoja tās tuvumā, un pievienojās Frīdrihshāgenas literātu lokam. Berlīnes periods Hansoniem bija radošs: Laura varēja piepildīt gan savu misiju kā ģēnija atbalstītāja, gan attīstīja tālāk pati sevi – kā literārā salona dvēsele. Līdz Hansonu pāris nonāca kārtējā konfliktā – šoreiz ar Strindbergu.
Attēlā – Laura Marholma ar dēlu Ūlu Berlīnē. Nezināms fotogrāfs, 1892.–1893. gads. No grāmatas Ola Hansson 1891–1893: ein Schwede in Friedrichshagen (1999).
No 1894. gada pāra dzīvesvieta bija Bavārija – pie Šlīrsē ezera (Schliersee). Tur Marholma "atklāja katolicismu un nervu sabrukumu" (R. Fīroks). Katolicismā Marholma smēlās jaunus impulsus savai sievietes sūtības teorijai (pāris "konvertējās" 1898. gadā). Literatūras un ideju vēsturē tiek novērtēts viņas pienesums t. s. mātes kulta veicināšanā un attīstībā. Sievietes sūtība veltīt sevi vīrietim viņas izpratnē paplašinājās ar uzdevumu dzemdēt un audzināt bērnus. Ap gadsimta miju un vēlāk Pirmā pasaules kara un revolūciju laika ietekmē Marholmas idejās savijās katolicisms ar sociālo ideju strāvojumiem, kā vienu no sievietes misijām izvirzot sevis veltīšanu sabiedrībai.
Vācijas periodā Laura Marholma daudz tulkoja, publicēja recenzijas un izdeva 10 grāmatas, pamatā veltītas sieviešu psiholoģijai – tēmai, kas bija ļoti populāra gadsimtu mijā. Viena no viņas pārdotākajām grāmatām "Sieviešu grāmata: Psiholoģiski laikmeta portreti" (Das Buch der Frauen: Zeitpsychologische Porträts) no 1895. līdz 1899. gadam pieredzēja piecus atkārtotus izdevumus un "sasniedza vairāk lasītājus nekā Ola Hansons ar kādu no saviem darbiem" (R. Fīroks).
Attēlā – "Sieviešu grāmata",
5. izdevums ar krievu gleznotājas Marijas Baškircevas (Baschkirzew, Baschkirtseff) fotoportretu uz vāka, 1899. No Vācijas Valsts bibliotēkas Berlīnē.
Tāpat Vācijas periodā viņa izdeva grāmatas "Mēs sievietes un mūsu dzejnieki" (Wir Frauen und unsere Dichter; 1895), "Par sievietes psiholoģiju" (Zur Psychlogie der Frau. I-II; 1897, 1903), "Sievietes sociālajā kustībā" (Die Frauen in der sozialen Bewegung, 1900), kā arī autobiogrāfisku stāstu "Lilī kundze kā jaunava, sieva un māte" (Frau Lilly als Jungfrau, Gattin und Mutter, 1897). Citi autori uz viņu atsaucās kā uz sieviešu psiholoģijas pazinēju, un reti kuru traucēja tas, ka viņa šajā jomā bija neirozēm pārņemta amatiere.
Attēlā – Lauras Marholmas autobiogrāfiskā stāsta "Lilī kundze kā jaunava, sieva un māte" vāks, 1897. No Vācijas Valsts bibliotēkas Berlīnē.
Ar pārliecību, ka sieviete savus mērķus var sasniegt tikai ar otra cilvēka (visbiežāk vīrieša) starpniecību, Laura Marholma nenovēršami nonāca konfliktā ar sieviešu emancipācijas kustības pārstāvēm. Hedviga Doma (Dohm) 1902. gadā par Marholmu rakstīja:
Viņa ir nikna, ka sieviešu tiesību aizstāves pieprasa visas iespējamās tiesības, tikai ne sievas tiesības mīlēt.
Attēlā – Hedvigas Domas grāmata "Antifeministes", 1902. Grāmatā kritiski apskatītas sešas sievietes, tajā skaitā Lauru Marholma. No Vācijas Valsts bibliotēkas Berlīnē.
Esot konfliktos ar sava laika personībām un kļūstot par izstumtajiem, Hansoni attīstīja ideju: jo ģeniālāka personība, jo vairāk tai ir noliedzēju un nelabvēļu. 1905. gadā abi laulātie kādu laiku bija spiesti pavadīt psihiatriskajās iestādēs, un viena no diagnozēm bija vajāšanas mānija. Tomēr, kā vēlāk atminējās dēls Ūla, neskatoties uz problēmām, kas vajāja ģimeni, ieskaitot materiālās grūtības, viņi esot turējušies kopā. Pēc 1905. gada Hansoni bieži uzturējās Francijā, bet mūža nogali Laura Marholma pavadīja Latvijā.
Attēlā Laura Marholma 1889. gadā (no grāmatas S. Brantly, 1991)
Aprakstu sagatavoja pētniece
Dr. hist. Rasa Pārpuce-Blauma
2022. gada 27. janvārī.
Aicinām apskatīt Lauras Marholmas šķirkli womage.lv