Lūcija Zamaiča

3 bildes

26.02.1893 – 17.01.1965

Lūcija Zamaiča (1893–1965), rakstniece. Viņas dzejoļu krājumi kritizēti par pārmērīgu snobismu un erotismu, īpaši krājums "Mīlas kontrabanda" (1931). Rakstījusi arī prozas darbus, no kuriem pazīstamākie ir romāni "Direktors Kazrags" (1927) un "Koka dievs" (1928). Savos stāstos kritiski tēlojusi dažādu aprindu sievietes. No 1925. līdz 1927. gadam studiju nolūkā uzturējusies Francijā, Itālijā un Alžīrijā. Pēc iepazīšanās ar Linardu Laicenu, no 1927. gada piedalījusies kreiso arodbiedrību un pagrīdes darbā. Pēc Otrā pasaules kara padomju režīma laikā viņai bija uzspiesta klusēšana, vairs nav publicējusies.

Dzimšanas laiks/vieta

26.02.1893
Lielerķeni

Miršanas laiks/vieta

17.01.1965
Rīga

Personiska informācija

Dzimusi vecsaimnieka Jēkaba Zamaiča un viņa sievas Dores (dzimusi Zandersone) ģimenē.
Pirmo skolas mācību ieguvusi pie privātskolotājas, kas dzīvo netālu no Erķēniem.
1912. gada 23. decembris: laulības ar diplomātu Rūdolfu Puiķi. Laulība šķirta 1930. gada 12. aprīlī, pamatojoties uz to, ka laulātie nedzīvo kopā vairāk nekā trīs gadus.

Profesionālā darbība

1917: Pirmais dzejoļu krājums "Mana dvēsele".

Dzeja
"Mana dvēsele" (1917)
"L' interieur" (1920)
"Ziemeļu saulē" (1921)
"69o 33' 11'' ziemeļu platuma" (1923)
"Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi" (1923)
"Zelta atvars" (1924)
"Mīlas kontrabanda" (1931)
"Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi" (1978) (nepublicētie un pagrīdes presē publicētie dzejoļi)
"Tev, kas saule" (2000) (mīlas dzejoļi)

Proza
"Vientuļā gaitā" (1921) (tēlojumi)
"Ielu maldos" (1923) (poēmā prozā)
"Līvijas dienas grāmata" (1924) (garstāsts)
"Čigāns un trīs dāmas" (1924, aizliegta 1937) (garstāsts)
"Ciemā pie tautiešiem" (1925) (stāstu krājums)
"Direktors Kazrags" (1927)
"Koka dievs" (1. daļa, 1928, 2. daļa nav publicēta) (romāns)
"Ķipara brīnišķīgās gaitas" (1929) (romāns)
"Jānis Nelaime" (1. grāmata "Domas", 1930, 1-5).

Pēckara gados nepublicējas.

Citātu galerija



Par dzejoļu krājumu "Mana dvēsele" (1917)

"Tajā līdzās Aspazijas, Raiņa, Viļa Plūdoņa ietekmē rakstītiem dzejoļiem ir darbi, kuros vērojama patstāvīga pasaules uztvere – spēja iedziļināties daudzveidīgajās dvēseles norisēs, īpašu uzmanību pievēršot mīlestībai; dzejā īpatnēji savijas tradicionāli latvisks dabas tēlojums ar ziemeļu vidi, ieskanas urbānais motīvi."

Briedis, Raimonds. Lūcija Zamaiča. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga, 2003.

"L. Zamaičas pirmais dzejoļu krājums "Mana dvēsele" iznāk 1917. gadā, taču tas aplūkojams kopsakarībā ar pirmo tēlojumu krājumu "Vientuļā gaitā"(1921) un RLMVM esošajiem dramatisko darbu uzmetumiem, jo tikai kopā tie sniedz ieskatu rakstnieces daiļrades sākumposmā (1915–1921). Radošie meklējumi atklāj L. Zamaiču kā daiļrades romantiskā tipa spilgtu pārstāvi, kuras pirmajos darbos sajaukušās jaunromantisma, simbolisma un dekadences iezīmes. L. Zamaiču interesē indivīda "es", viņa unikālā garīgā pasaule. Grāmatu centrā ir aktīva, impulsīva, pašizzinoša personība, kas nesamierinās ar ikdienu un tajā valdošo garīgo kūtrumu. Tā tiecas kļūt iekšēji brīva, neatkarīga, pašpietiekama. (..) Taču līdzās romantiskā varoņa iedabai iezīmējas dekadentiski dionīsiskā sākotne, kura saglabāsies un tiks izvērsta turpmākajā daiļradē: tā saistīta ar L. Zamaičas varoņos mītošo skepsi, atzīto, aprobēto vērtību apšaubīšanu, ar vēlēšanos tās noārdīt vai vismaz noraut tām liekulības plīvuru. Personībā L. Zamaičai ir svarīgi akcentēt dzimumu, izcelt sievietes vaibstus, nevis veidot abstraktu varoni. Šis princips ne tikai piešķir pārdzīvojumam konkrētas piederības iezīmi, bet iekonturē jau turpmākās daiļrades pastāvīgo tēmu – sievieti, sievietes tiesības un lomu sabiedrībā. Daudzos dzejoļos atklājas tipiski sievišķīga jūtu gamma, kurā īpaši akcentēta kaisle un miesiskā (fiziskā) mīlestība (..)."

Ieva Kalniņa. Lūcija Zamaiča (1893—1965). Latviešu rakstnieku portreti. Tradicionālisti un modernisti, 1996.

Par dzejoļu krājumu "Mīlas kontrabanda" (1931)
"Ekstravagantas un izaicinošas ir dzejnieces izvēlētās tēmas dzejoļu krājumam "Mīlas kontrabanda" (1931). Tajā līdzās eksotiskajiem Parīzes un Alžīrijas motīviem, pesimistiska dzīves tukšuma un nerealitātes izjūta, vilšanās, atsvešinātība, vēršanās pret latvisko pašapmierinātību."

Briedis, Raimonds. Lūcija Zamaiča. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga, 2003.

"Lūcija Zamaiča ir diezgan raksturīga parādība tai laikmetīgās sabiedrības daļai, kas ir redzama kafejnīcās, bāros un modernās iekš- un ārzemju izpriecas vietās, kas snobiski ironizē par sentimentu, garīgu jūsmu, tautību un pat par visu pilsonisko iekārtu, bet kam tomēr trūkst pēdējās drosmes iestāties noteikti šīs iekārtas pretiniekos. Nekādu skaidru mērķu un ideālu šai pusinternacionālai sabiedrībai nav un nevar būt, tāpat nav arī izveidotu un stingru uzskatu, arī pašai tās eksistencei trūkst īstu un drošu pamatu, viņas pagrimuma izsmalcinātība nonāk bieži līdz savam pretpolam – brutalitātei un stipru izjūtu kārei, līdz tad atsevišķam cilvēkam kādos personīgos sarežģījumos atklājas viss viņa dzīves tukšums. Lūcijas Zamaičas dzejas vispārējais virziens droši atvedināms no šīs pusinternacionālās sabiedrības "ieskatiem", bet rūgto un vietām pat traģisko toni viņas pēdējai grāmatai piešķir kādi tīri individuāli pārdzīvojumi, kuros nojautas par pirmmūžīgajiem spē kiem – nāvi un īstu mīlestību – ir atkailinājušas sājās mieles baudu kausā un norāvušas karnevāla maskas un raibās internacionālās klaunības drēbes."

Veselis, Jānis. Mīlas kontrabanda. Daugava, Nr. 2, 1932.



Par prozu
"Skandalozu slavu Zamaičai sagādāja garie stāsti "Līvijas dienas grāmata" (1924), "Čigāns un trīs dāmas" (1924, aizliegta 1937), stāstu krājums "Ciemā pie tautiešiem" (1925), īpaši referāts "Pilsoniskā sieviete laulībā un sabiedrībā" (publicēts laikrakstā "Rīgas Ziņas" 1925.17.-19.I). Tajā, runājot par pilsonisko aprindu sieviešu garīgo tukšumu un klajo tieksmi pēc instinktu apmierināšanas. Zamaiča vēršas pret pilsonisko laulību, kas, atbrīvodama sievieti no darba, noved to pie prostitūcijas. Stāstos izmantojot īsus, asprātīgus sižetus, Zamaiča satīriski tēlojusi dažādu aprindu sievietes, rādot viņu dzīves bezjēdzību un izlaidību, vietumis erotiski ietonējot, tādējādi mesdama izaicinājumu puritāniski noskaņotai sabiedrības daļai. Parīzē sarakstītajā satīriskajā romānā "Direktors Kazrags" (1927) tēlota veikalnieku un baņķieru vide. (..) Sarakstījusi romānu "Koka dievs" (1, 1928, 2. daļa nav publicēta), kurā atainotas varas maiņas Arhangeļskā 1918. gadā, romānu "Ķipara brīnišķīgās gaitas" (1929), "Jānis Nelaime" (1930).

Briedis, Raimonds. Lūcija Zamaiča. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga, 2003.

Saiknes

Jūlijs Lācis - Draugs

Pseidonīms

Irene Kapar, Zaiga Straume, A. Kaija, Junona, Špička, Kri-kri, Fifi, Sili

Papildu vārdi

Puiķe

Darbavieta

Arhangeļskas apgabals
Skolotāja un bibliotekāre latviešu bēgļu skolā Arhangeļskā.

1940
Bīriņu atpūtas nams
Bīriņi
Bīriņu atpūtas nama vadītāja.

1942–1946
Rīga
Mērijas Grīnbergas tautisko lietu veikals.

Ceļojums

1912–1913
Sanktpēterburga

1912–1913
Berlīne

1912–1913
Vīne

1925–1927
Francija

1925–1927
Itālija

1925–1927
Alžīrija

1925–3.1926
Parīze
1925. gada rudenī aizbrauc uz Franciju, līdz 1926. gada marta beigām dzīvo Parīzē.

Dzīvesvieta

1915–1919
Arhangeļska

1920–1925
Rīga

1927–1940
Rīga

Emigrē

1915–1919
Arhangeļskas apgabals
Strādājusi par skolotāju latviešu bēgļu skolā un par bibliotekāri.

Apcietinājums

16.07.1941–16.4.1942
Rīgas Termiņcietums
Laktas iela 2/4, Rīga
Vācu okupācijas laikā apcietināta, deviņus mēnešus ieslodzīta Termiņcietumā.

Apglabāts

20.01.1965
Rīgas Pirmie Meža kapi