Lilita Bērziņa

17.07.1903 – 27.05.1983

Lilita Bērziņa (1903–1983) – latviešu aktrise. No 1922. gada līdz mūža beigām darbojusies Dailes teātrī. Kinodebija 1922. gadā filmā "Psihe". 20. gs. 30. gadu beigās kļuva par teātra vadošo aktrisi, visbiežāk atveidojot lomas E. Smiļģa inscenētajās izrādēs. Par Johannas (Žannas d’Arkas) lomu Frīdriha Šillera “Orleānas jaunavā” aktrise saņēma Kultūras fonda prēmiju, par kuru 1939. gadā varēja aizbraukt uz Parīzi, kur nodzīvoja mēnesi, skatoties franču teātra izrādes. Kopumā L. Bērziņa teātrī nospēlēja ap 300 lomu, lielāko daļu no tām – Dailes teātrī.

Dzimšanas laiks/vieta

17.07.1903
Rīga

Miršanas laiks/vieta

27.05.1983
Rīga

Personiska informācija

L. Bērziņas māte bija šuvēja Zelma Bērziņa, savukārt tēvs Dāvis Bērziņš strādāja par namdari un mūrnieku.
Aktrise bijusi precējusies ar Dailes teātra aktieri Jāni Priedi; laulībā dzima meita Lolita.

Profesionālā darbība

Pēdējās vidusskolas klasēs viņa apmeklēja Latviešu jaunatnes savienības dramatiskos kursus, kā arī vēlāk "Latvju filmas” kursus, tomēr (neskaitot šos kursus) teātrī aktrise ienāca bez jebkādas profesionālas izglītības vai sagatavotības aktiera darbam. 19 gadu vecumā viņu gluži nejauši uz ielas uzaicināja filmēties mēmajā spēlfilmā “Psihe” (1922, rež. Pjotrs Čardiņins, Пётр Иванович Чардынин), kur viņas partneris bija E. Smiļģis, kurš uzaicināja L. Bērziņu strādāt uz Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātri. 1922. gadā L. Bērziņa sāka spēlēt Dailes teātrī, debitējot uz skatuves ar lomu Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1921, insc. E. Smiļģis), kur spēlēja vienu no raganu meitām. Pēc E. Smiļģa tradīcijas pirmos gadus L. Bērziņa spēlēja mazas lomas bez teksta vai raksturlomas, bieži vienā vakarā iejūtoties vairākās lomās. Šajos gados svarīga bija aktrises pievilcīgā āriene un graciozais augums, kas tika daudz izmantoti. Viena no pirmajām lielākajām lomām L. Bērziņai bija klaidonis un ielas muzikants Bums Nikolaja Škļara (Николай Григорьевич Шкляр) darbā “Bums un Atspolīte” (Бум и Юла, 1927, insc. E. Smiļģis).
Lasīt vairāk: https://enciklopedija.lv/skirklis/130044-Lilita-B%...
Slavenākā kinoloma ir Mirta Saknīte Rīgas Kinostudijas filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" (1981). Šo filmu Latvijas skatītāji 1995. gadā atzina par visu laiku labāko latviešu filmu. Bērziņa 1945. gadā saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu, bet vēlāk — Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieces (1947) un PSRS Tautas skatuves mākslinieces (1956) goda nosaukumus. Lilitas Bērziņas vārdā nosaukta balva, kuru kopš 1987. gada piešķir Latvijas aktrisēm par izcili spilgtu aktierdarbu iepriekšējās sezonas laikā.

Citātu galerija

"[..] es nevaru pati nospraust nekādus "ceļa stabus" manā aktrises karjerā, jo pat neatceros, cik agri jau sāku jūsmot par teātri.
Esmu simtprocentīga rīdziniece: piedzimu Rīgā, "spēlēju" vēl kā ģimnāziste. Jau 7 gadu vecumā vadīju "režiju" tādā "aktieru" trupā, kur galvenais "varonis" lomā replikai "Kur dzīvo Dievs" izrunāja: "Kul dīvo Diets" un vientiesīgi piemetināja: "To es al nedinu..." Vēl savos vidusskolas laikos apmeklēju jaunatnes drāmatiskos kursus – tēlojot – veceņu lomas, un toreiz nospriedu palikt pie tām. Bet dzīvē iznāca citādi: faktiski sāku kā dejotāja, tad kādu laiciņu biju latviskā "filmu zvaigzne" Segliņa-Čardīņina ražotās mēmajās filmās, tēlojot galvenās lomas "Psichē", "Rautenfeldā" u. c. Tās visas nogrimušas, arī man pašai, aizmirstības jūrā. [..] Un tā es iekļuvu Dailes teātrī. Iesākumā biju "viena no daudzām": dejoju, "uzstājos" mēmās "lomās", bet kur bija jārunā statistu korī – plātīju muti bez skaņām. Smiļģis tomēr bija pārliecināts, ka balss un izruna man laba. [..]
Savas lomas es arvien izmācos no galvas un katrai pieeju no citas puses, vairākkārt pārbaudot pirmo uztveri un dažreiz atmetot jau pasākto – kad sāku visu pilnīgi no jauna. [..] Es cenšos lomu saprast un to – redzēt: meklēju tēlojamās personas jūtas un domas – ar vienu vārdu sakot – katru reizi es iedomājos sevi, iedzīvojos radāmā skatuves tēlā."

Raksta pirmpublikācija žurnālā "Zeltene" 1937. gadā. J. Mednieks. Sarunas. Latvju sievietes mākslā un darbā. Rīga: J. Grīnberga apgāds, 20.–21. lpp.

Nodarbes

Izglītība

–1919
Rīgas pilsētas 3. ģimnāzija
Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga

Darbavieta

1922
Dailes teātris
Lāčplēša iela 25, Rīga
Skatuves gaitas uzsākusi 1922. gada rudenī, Šekspīra traģēdijas "Otello" iestudējumā spēlējot mēmas dejotājas lomu.

1922–1944
Dailes teātris
Brīvības iela 75, Rīga

1945–1980
J. Raiņa Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais Dailes teātris
Brīvības iela 75, Rīga

Apglabāts

1983
Rīgas Pirmie Meža kapi