Emīlija Prūsa

4 bildes

20.02.1878 – 19.11.1950

Emīlija Prūsa (1878–1950), rakstniece. Rakstījusi dzeju, prozu un dramaturģiju. Viņas dzejoļi ar pseidonīmu Vijolīte pirmo reizi iespiesti 1896. gadā. Tikai 1904. gadā nākusi klajā ar savu īsto vārdu. Vairāku stāstu krājumu, romānu un lugu autore. Iepazīšanās ar filologu un etnogrāfu E. Volteru un laulības ar lietuvieti Ādamu Prūsu rosināja interesi par Lietuvu un tās senatni. Vairākus gadus dzīvojusi un strādājusi Lietuvā. Rakstniece bijusi Latvijas Sarkanā krusta un "Latvju–lietuvju tuvināšanās biedrības" godabiedre un par nopelniem abu tautu tuvināšanā Lietuvas valdība 1930. gadā to apbalvojusi ar ordeni. E. Prūsas bija pirmā sieviete Latvijā, kam ārvalsts parādījusi tādu godu, tobrīd viņa bija arī pirmā un vienīgā ordeņa kavaliere Latvijā. Publicējusi tulkotās lietuviešu prozas antoloģiju "Lietuva sveicina" (1935).

Dzimšanas laiks/vieta

20.02.1878
Bisenieki

Miršanas laiks/vieta

19.11.1950
Dzīvi beigusi pašnāvībā.

Personiska informācija

Dzimusi saimnieka ģimenē.
Mācījusies Vietalvas "Grīvās" pie Rozalinska jaunkundzes kopā ar jaunkundzes jaunākajām māsām un brāli. Mācības notiek vācu valodā. Viņa apgūst arī krievu un franču valodas. Vienu gadu mācījusies Vietalvas ministrijas skolā pie J. Kalniņa (Prātkopja), vēlāk dzīvojusi tēva mājās, izglītību turpinādama pašmācības ceļā.
1896: ieguvusi mājskolotājas tiesības.
1904: iepazīšanās ar filologu un etnogrāfu E. Volteru un laulības ar lietuvieti Ādamu Prūsu rosināja interesi par Lietuvu un tās senatni.
1918–22: dzīvojusi Lietuvā, strādājusi Viļņas universitātes bibliotēkas svešvalodu nodaļā, vēlāk Kauņā.
No 1922: pēc 19 kopdzīves gadiem ar lietuvieti Ādamu Prūsu (Prūsas) viņu ceļi šķiras un rakstniece pārnāk uz pastāvīgu dzīvi Latvijā kopā ar diviem audžudēliem. Dzīvojusi Pļaviņās.
1950: izdarījusi pašnāvību.

Profesionālā darbība

1896: pirmā publikācija – dzejoļi "Amora uzdevumā" un "Ziemas sals" laikraksta "Baltijas Vēstnesis" feļetona turpinājumā 1896.26.IV/8.V (ar pseidonīmu Vijolīte).
1914: stāsts "Zagta laime" laikrakstā "Dzimtenes Vēstneša" Literārajā pielikumā Nr. 1–21 (ar pseidonīmu Grietiņa).
1935: sastādījusi lietuviešu prozas antoloģiju "Lietava sveicina".
Tulkojusi no vācu un lietuviešu valodas, popularizējusi latviešu literatūru Lietuvā.

Dzeja
"Kokle un satīra" (1908)
"Dzērvju klaigas" (1938)

Stāsti un tēlojumi
"Stāsti un skices" (1908)
"Sadzīves burzmā" (1927)
"Sūneklī" (1937)
"Mazpilsēta" (1944)

Romāni
"Itāliete" (1927)
"Kunigass Kairis" (1930)
"Pumpuri raisās" (1934)
"Tāle vilina" (1936)
"Pilsēta pie upes" (1942)
"Gaismu sauca, gaisma ausa..." ("Senā Saulvede" sarakstīts 40. gados, izdots 2000)

Lugas
"Dzīves lāsts" (drāma dzejā, 1907)
"Gaisa dārzi" (teātrī 1922, grāmatā 1923)
"Dzejnieks Sienāzis" (komēdija, 1924)
"Baltais jātnieks" (pēc romāna "Kunigaiss Kairis" motīviem) (teātrī 1935, grāmatā 1936)

Tēlojumi bērniem
"Puikas un Ješka" (1931, papildināts izdevums 1943)
"Laimīgā Putānija" (1939)

Izlase
"Sapņu gals" (1992).

Citātu galerija

"Emīlijas Prūsas vārdu nedaudzina pastāvīgi minēto un daudzināto rakstnieču starpā. Bet vai tādēļ jādomā, ka cienījamās rakstnieces nozīme mazāka? Jāsaka, ka taisni tas faktors, kas mūsu cienījamo dzejnieču darbos uzskatāms kā trūkums, piem. reālās dzīves nepareiza uztvere, īstenības irreālie pārdzīvojumi, taisni tas ir Prūsas darbu vērtīgums un nozīme, jo mūsu cienījamā rakstniece nelido vis kādās irreālās sfērās' sfērās, nedzīvo nekādās dēmonālijās, bet tēlo reālo dzīvi tādu, kāda tā tiešām ir — dziļi, izjusti, spēcīgi, pārliecinoši, nemāksloti, īsi un noteikti. Te nav nekāda samākslota fantāzijas lidojuma, nekādu meklētu nekā neizteicošu un nodilušu, pat banālu frāžu un vārdu. Nav nekādu pārspīlētu bezgalības, mūžības un nebūtības patētiski salkano, sen apnikušo jēdzienu. Māksliniece staigā kājām pa reālo zemi, pārdzīvo, reāli jūt un justo reāli attēlo."

Grimma-Endzelīne, Marta. Zeltene, Nr. 4, 1928.

"Emīlija Prūsas, kas mūsu rakstniecības druvā ienāca kā dzejniece Grietiņa jau pirmskara gados, tāpēc pieskaitāma rakstnieču vecākai paaudzei, noskaņota visai pesimistiski. Skumjo pasaules uzskatu viņa pastrīpojusi ari savā visjaunākā darbā — 3 cēlienu komēdijā "Godīguma pārbaude", kurā par vienīgo godīgo cilvēku izrādās čigānu muzikants. Tāds, dzīves sarūgtinājumos izveidotais, pasaules uzskats tomēr nav kavējis rakstnieci Em. Prūsas dzīvojot mazpilsētas vientulībā daudz, ļoti daudz strādāt. Kas pazīst viņu kā cilvēku, zina, ka viss viņas mūžs ir ziedots rakstniecībai, sabiedriskam darbam, ģimenes rūpēm un romantiskā dārza izveidošanai. Rakstniecībā Em. Prūsas rakstnieču liktenis. Tikai palēnām viņa iekarojusi sev vietu un vārdu. Viņa ir strādājusi daudz vairāk, kā varējusi likt uz grāmatu galda atklātības priekšā."

Balode, Paula. Sievietes Pasaule, Nr. 5, 1935.

"E. Prūsa tiecas intensīvi apgūt pasaules kultūras mantojumu un ir laimīga, kad 1906. gadā izdodas savām acīm redzēt Ungāriju, Itāliju un Austriju. Ceļojuma iespaidi vēlāk izmantoti romānā "Itāliete" (1927). Kultūras alkām līdzi nāk arī negatīvais – gan romānos, gan lugās nevajadzīgi bieži lasām frāzes un eksklamācijas dažādas svešvalodās, kas rada gausu un samākslotu vēstījumu."

Pijols, Imants. Galvenā tēma - ģimenes attiecību skaidrība. Karogs, Nr.2 (01.02.1978)

"Dzejoļu krājumos "Kokle un satīra" (1908), "Dzērvju klaigas" (1938) dominē grūtsirdība un skumjas; harmonijas meklējumi dabā un senatnē mijas ar laikmeta notikumu atskaņām. Ceļojuma iespaidi ietekmējuši romānu "Itāliete" (1927), interese par Lietuvas vēsturi - romāna "Kunigass Kairis" (1930) rašanos. Pēc pēdējā motīviem vēlāk tapusi luga "Baltais jātnieks". Stāstu un tēlojumu krājums "Stāsti un skices" (1908), "Sadzīves burzmā" (1927), "Sūneklī" (1937), "Mazpilsēta" (1944) pamatā Lietuvas un Malienas vide, mazpilsētas dzīve, ģimenes un audzināšanas motīvi, cilvēku savstarpējo attiecību ētikas problēmas. Romānā "Tāle vilina" (1936). Prūsa mēģinājusi paskatīties uz Latviju un latviešiem ar sveštautiešu acīm. Romānā "Gaismu sauca, gaisma ausa..." ("Senā Saulvede" sarakstīts 40. gados, izdots 2000) tēlotstautiskās atmodas laiks Vietalvas apkārtnē, tajā savijas kultūrvēst. faktu materiāls ar autores izdomu. Vienkārši un nepretenciozi Prūsas tēlojumi bērniem "Puikas un Ješka" (1931) un "Laimīgā Putānija" (1939). Prūsas prozas valoda vienkārša, autore vairāk stāsta, mazāk ļauj varoņiem darboties pašiem, vietām trūkst spraiguma un pārliecinošas darbības. Rakstījusi arī lugas: drāmu dzejā "Dzīves lāsts" (1907), "Gaisa dārzi" (teātrī 1922, grāmatā 1923) u.c. Tajās tēlota sievietes vilšanās dzīvē. Komēdija "Dzejnieks Sienāzis" (1924) ir alegorija par māksliniekiem, to atkarību no materiālās pasaules.

Briedis, Raimonds. Emīlija Prūsa. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 2003.

Saiknes

Juris Kalniņš - Skolotājs

Nodarbes

Dzimtais vārds

Dzenīte

Pseidonīms

Vijolīte, Grietiņa

Papildu vārdi

Emīlija Prūsas, Emīlija Prūša

Izglītība

Vietalva
Mājmācība pie Rozalinska jaunkundzes Vietalvas "Grīvās".

1889
Vietalvas ministrijas skola
Vietalva
Skolotājs – tautas atmodas darbinieks Juris Kalniņš.Skolu nepabeidz konflikta ar kādu skolotāju dēļ. Izglītību turpina pašmācības ceļā.

1897
Ieguvusi mājskolotājas tiesības.

Darbavieta

1897–1899
Natālijas Draudziņas ģimnāzija
Ticības mācības skolotāja.

1897–1899
Mājskolotāja

1899
Krievija
Mājskolotāja dažādās Krievijas pilsētās.11 gadus Pēterpilī pasniedz vācu valodas stundas divās tirdzniecības skolās.

Ceļojums

1906–1906
Itālija

1906
Ungārija

1906
Austrija

1921
Stokholma
"Rakstniece veic arī aktīvu sabiedrisko darbu lietuviešu bērnu aizsardzības biedrībās "Zīdaiņu glābšanas biedrība" un "Piena piliens". Kā delegāte E. Prūsa 1921. gadāpiedalās starptautiskajā bērnu palīdzības kongresā Stokholmā, viņu audiencē pieņem Zviedrijas karalis." Pijols, Imants. Galvenā tēma - ģimenes attiecību skaidrība. Karogs, Nr.2 (01.02.1978)

Dzīvesvieta

1918–1922
Lietuva

1922
Pļaviņas

Piemiņas vietas

23.09.2000
Pļaviņu Bāru kapi
2000. gada 23. septembrī Pļaviņu pilsētas Bārukalna kapsētā sakarā ar Emīlijas Prūsas nāves 50. gadskārtu atklāts piemineklis.

Apglabāts

Pļaviņu Bāru kapi