Emīlija Jurevica

29.10.1894 – 05.05.1967

Emīlija Jurevica (1894–1967) – literāte, izdevēja, sabiedriskā darbiniece. Izdevusi žurnālu "Nākotnes Sieviete" (1923–29). Publicējusi periodikā rakstus par sieviešu stāvokli sabiedrībā. Ar pseidonīmu Amanda Kloto sarakstījusi romānus "Elita" (otrs nosaukums "Kad sieviete mostas", periodikā 1923–24, grāmatā 1925) un "Sievietes uzvara" (1927). Dibinājusi un vadījusi sieviešu aktīvā nacionālisma sociālpolitisko organizāciju Latvju Sieviešu apvienība (1924–1937), zem tās Zaļā Krusta priekšniece, Starptautiskā miera kongresa iniciatīvas
komitejas ģenerālsekretāre. Literatūras akadēmiskās izglītības
veicināšanas biedrības sekretāre u.c. organizāciju valdes locekle.

Dzimšanas laiks/vieta

29.10.1894
Bauska

Miršanas laiks/vieta

05.05.1967
Rīga

Personiska informācija

Dzimusi tirgotāja Mārtiņa Rūķa luterticīgā ģimenē.
E.Jurevica bija sabiedriski-politiskā darbinieka, rakstnieka Jēkaba Jurevica (Jura d., 7.08.1895.-1.01.1947), otrā sieva, šajā laulībā 1916. gada 23. maijā Taulavas apg. piedzima meita Lilija Mazulāns. J.Jurevics arī piedzimis Bauskā, seglinieka ģimenē, rakstījis zem pseidonīmiem: A. Klots, Rītvars, Sando Lettons, Zig-Zags.[i] Jēkabs nepārprotami ir bijis aktīvā nacionālisma piekritējs.
[i] Jēkabs Jurēvics. Pieejams: http://www.geni.com/people/J%C4%93kabs-Jur%C4%93vics/6000000013950251714 [skatīts: 11.02.2016.]; Stašulāne, I. (red.) Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 266-267. lpp.

Profesionālā darbība

Publicējusi periodikā rakstus par sieviešu stāvokli sabiedībā.

ROMĀNI

1925: "Elita" (otrs nosaukums "Kad sieviete mostas", periodikā 1923–24)
1927: "Sievietes uzvara"

Citātu galerija

""Nākotnes
sieviete" esot "politisks, zinātnisks mākslas žurnāls". Pornogrāfijas tajā
nava. Bet te mūs var interesēt pati ta nākones sievietes filozofija un literatūra. Taisa viņu Irēna Baltmane-Saulīte, Sproģu Berta, Malda,
Zigzaga, Amanda Kloto, Emīlija Jurevice un citas nepazīstamas
kundzes un jaunkundzes. Kā divi ķilķeņi vārošā katlā, šajā sieviešu
pūlī pa vidu maisās Jureviču Jēkabs un Meijeru Jānis. Sparīgas viņas ir,
šīs latviešu jaunās amazones. "Kaut ari dzīves izredzetie, vīrieši, nepalīdz (bet Jureviču Jēkabs un Meijeru Jānis?), mēs tiksim augšā!
Mums jāpaceļas no dumbrāja, kurā vēl esam iestigušas! Mums jānomet verdzības saites! Mums jālauž tumsa un jānāk pēc gaismas!" Vārdu sakot: jedrit vai āzīt! Dūres
vien mums, nabaga puisiešiem, žvinkst gar degunu. Kas šās tur nogrūdis tajā dumbrajā
un pa kādām trepēm īsti viņas traušas augšup, tas nu no šīs svelošās
filozofijas nekādi nav izdibināms. Man šķietas, ka tas pats Jureviču Jēkabs un Meijeru Jānis
tomēr varētu būt palīdzīgs šīm dāmām viņu
dziļajā "peklē". "Kādēļ gan sieviete nevar sēdēt kādā ministra krēslā jeb pagasta vecākā amatā?" jautā tā pati Irma Baltmane-Saulīte.
Jā gan, kāpēc viņa nevarētu sēdēt, jo vai tad uz sēdēšanu patiešām tikai vīriešiem
ir monopols? Un mežsarga amats, un smagā ormaņa, un kuļmašīnas vadītāja, un tiesu pristava, un skursteņslauķa?
Visiem saviem bēdu brāļiem es ieteiktu izlasīt "Nākotnes Sievieti", tad viņi redzēs,
cik šausmīgi patlaban apdraudēts mūsu stāvoklis.
Lai tāpēc mācamies pie laika zeķes lāpīt un bērnus zīdīt. "Nākotnes
Sieveetes" dzeja nestāv zem viņas filozofijas. "Tu atnāci kā rudens vēja dzīts" – dzied mazāk amazoniski
noskaņotā Sprogu Berta. Bet ZigZaga gāžas pašas mūžības
bezdibeņos iekšā. "Noslēpums noslēpumā un mūžīgs noslēpums
mūžīgi mūžos varenā mūžībā. Esi svētīta no mūžības līdz mūžībai šausmīgākās
elles un mūžīgi ziedošās paradīzes māte, noslēpuma pilnā, varenā un
bezgalīgā mūžība no mūžības uz mūžību!.." Lai glābjas,
kas var – pie Zando Lettona. Tas tēlo, kā es "noskūpstīju to", "un
noskūpstīju viņu" un "vēl reiz noskūpstīju viņu". Tā vien liekas, ka galu galā tik briesmīgi
nemaz nebūs ar tiem mūžības noslēpumiem un
mūsu sugas izdeldēšanu no zemes virsus. Arī nākotnes sievietei tie paši
vecie niķi padomā."

A. U. Latviešu literatūra. Domas, Nr.1 (01.01.1926)