Anna Laizāne

Dzimusi zemnieku Kazimira un Ilžas Laizānu ģimenē.

Lasīt un rakstīt iemācījusies pašmācībā, varējusi sarunāties arī krievu un poļu valodā. Lasīšanai viņa izvēlējās arī laicīgas grāmatas, tai skaitā pārnovadu literatūru latviešu valodā.
Jaunībā kalpojusi Taunagas muižā kā šuvēja. Pēc atgriešanās no muižas dzīvojusi dzimtajās mājās pie brāļa, neprecējusies, apkārtnē saukta "cioca Aņa".

Grāmatu iesiešana
Grāmatu iesiešanas prasmi apguvusi Taunagas muižā. Taunagas baroneses rēķinu grāmatā atrodami viņas pieraksti par iesiešanas tehniku (grāmata pašlaik Laizānu ģimenes īpašumā).
Latīņu drukas aizlieguma laikā un vēlāk nodarbojusies ar grāmatu iesiešanu apkārtnes iedzīvotājiem par atlīdzību, kas parasti bijis brīvprātīgs ziedojums "graudā", nauda vai noteikta cita atlīdzība par iesiešanu nav prasīta.
Pirms iesiešanas A. Laizāne grāmatas pielaboja, bojātās vietas sašuva, salīmēja, ievietoja trūkstošās lapas no šim nolūkam saglabātiem defektīviem eksemplāriem, bet, ja vajadzīgās lapas nebija pieejamas, pārrakstīja tās ar roku. Pārrakstīšanā reizēm mēdza iesaistīt arī apkārtējos skolēnus.
Iesējusi un labojusi dievvārdu grāmatas – dziesmu un lūgsnu krājumus, reizēm arī katehismus.

"Var pījemt, ka sovā laikā, pa kaidam grōmotsējējam beja kotrā draudzē voi pogostā. Šūreiz grybu pastōsteit par vīnu taidu grōmotsējēju – sīvīti, kas manas bērneibas laikā dzeivōja munā dzymtajā pusē – Sakstagola pogosta Dzeņagolā. Jōs vōrds ir Anna Laizāne, bet vysi jū apkōrtnē pazyna kai "ciotku Ani". Munu pyrmūs bērneibas atmiņu laikā (30-tūs godu sōkumā) jei jau beja pōri sovam sešdasmytajam myuža godam, sērmu golvu, bet ļūti žērgta un spāka pylna.
Dzymuse jei varātu byut ap 1861. godu. Jauneibā jei beja strōdōjuse Drycānu muižā pi gaspažas, kur jei beja īsamōcejuse labi šyut sīvīšu drēbes un veirīšu kraklus. Turpat ari poša nu sevis beja īsamanejuse grōmotu sīšonas mōkslu. Školā jei nabeja gōjuse ni dīnas, bet labi prota skaiteit grōmotu, raksteit drukas burtim un pīteikami labi runōt krīvu un pūļu volūdu. [..]
Anna, cik atmiņu, natyka īsējuse nivīnu laiceigu grōmotu, bet taidu ari beja lauku sātōs moz un jo beja, tōs natyka vārtātas taipat kai lyugšonu grōmotas. Bez pādejom atmiņu, ka jei vēl beja īsējuse pōrs nalelus katechismus.
Ciotkai beja ari sovas "vōjeibas". Breivā laikā jei mīļōja ar kaidu cīmā atgōjušu sābri voi ar bārnim spēlēt kartas. [..] Utra "vōjeiba" beja, ka jei peipēja peipi, kas Latgolā sīvītem beja pavysam naparosta izdareiba un kai bārnim, tai pīaugušim, kas jū sastopa pyrmū reizi – ar peipi zūbūs, sagōdōja sovu pōrsteigumu.
[..] Grōmotu sīšonu voi drēbu šyušonu ciotka veice veikli, bez seviškas pīpyules, pa tū pošu laiku stōsteidama pōsokas un nūstoškus, kod, kai minēju, zīmas vokorūs jōs ustobā nūtyka vakarēšona. [..] Anei beja lobas stōsteitōja dōvonas, ar lobu izteiksmi un intereses kōpynōjumim. Ļaudis saceja, ka jōs stōsteišona asūt "ar sōli"."

Joņs Trūps. Kaidas latgaļu sējējas pīmiņai. Acta Latgalica. I. Minhene, 1965, 107.–116. lpp.

Avoti
Lilija Limane (b. g.). Šķirklis Laizāne Anna. Datubāze "Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam". http://lgdb.lnb.lv/index/person/2593/

grāmatsējēja
stāstniece
šuvēja

cioca Aņa

"Taunagas muiža"
Jaunībā kalpojusi Taunagas muižā par šuvēju.