Zentas Mauriņas piemiņas istabas



Vēsture

1898. gadā rakstnieces Zentas Mauriņas ģimene no Lejasciema pārcēlās uz dzīvi Grobiņas doktorātā.

Pirmā pasaules kara laikā Mauriņu ģimene devās bēgļu gaitās līdz Aizputei, un ēkā tika ierīkots vācu virsnieku kazino. Pēc kara ģimene ēku atguva, taču tās stāvoklis bija slikts.

1921. gadā rakstniece devās studēt uz Rīgu, un Mauriņu ģimene no Grobiņas doktorāta pārcēlās uz dzīvi Liepājā.

Pēc Otrā pasaules kara ēkas vienā pusē saimniekoja pasta nodaļa, bet otrā dzīvoja pastmeistara ģimene. Pēcāk tur tika ierīkota telegrāfa centrāle, kā arī dzīvokļi pasta darbiniekiem.

1988. gada 9. septembrī pie ēkas tika atklāta piemiņas plāksne Zentai Mauriņai.

1997. gada 4. jūlijā ēkā tika atklātas rakstnieces Zentas Mauriņas memoriālās piemiņas istabas.



Darbība mūsdienās

Piemiņas istabās iespējams ieskatīties Zentas Mauriņas bērnības pasaulē, kurā veidojās topošās rakstnieces pasaules uzskati, kā arī pirmās literārās izpausmes.

Zīmīgas ir piemiņas istabās esošās rakstnieces grāmatas, kas sūtītas no tādām pasaules vietām kā ASV, Kanādas, Vācijas un Zviedrijas. Liela daļa grāmatu izdotas pirmās Latvijas brīvvalsts laikā un padomju varas gados bijušas aizliegtas.

Piemiņas istabās apskatāma arī Zentas Mauriņas rakstāmmašīna, ar kuru emigrācijas laikā pārrakstīti visi rakstnieces un viņas dzīvesbiedra Konstantīna Raudives darbi. To dāvinājusi rakstnieces ilggadējā sekretāre Irēna Mellis.

Zentas Mauriņas piemiņas istabas ir Grobiņas novada domes Kultūras nodaļas struktūrvienība.



Ietekme kultūrā

Dzīvei Grobiņā Zenta Mauriņa veltījusi autobiogrāfiskās triloģijas pirmo grāmatu "Tālā gaita".



Citātu galerija

"Vēl šodien Grobiņā ir māja, no kuras pāri gadiem viņai atmiņā plūst "dzimtenes dvaša, pie mums mājās ceptās rudzu maizes un tālas jūras smarža". Pa šīs mājas logiem reiz plūdušas Zentas spēlēto klavieru skaņas, jo mūzika aiz literatūras kļūst par otro lielāko rakstnieces mūža mīlestību, kurā viņu ievada māte. Šīs mājas istabas bijušas liecinieces gan viņas smiekliem, gan izmisumam un asarām. Te izraudāts rūgtums, uzzinot, ka nekad nebūs lemts staigāt (pēc pārciesta poliomielīta). No šejienes divas reizes mērots ceļš uz Vāciju, lai atgūtu iespēju kustēties, taču operācijas bijušas neveiksmīgas. Te audzēts spīts un apņēmība pārvarēt visus dzīves liktos šķēršļus un veidot to pēc sava prāta."
M. Birzniece. Caur sāpēm uz prieku. Ļeņina Ceļš, Nr. 108, 08.09.1988.

"Ceļā uz Zentas Mauriņas 100. dzimšanas dienu, ko atzīmēsim 15. decembrī, vēl viens gaišs starmetis tika iedegts piektdien, 4.jūlijā. Kādreizējā Grobiņas doktorātā, uz kuru Mauriņu ģimene pārcēlās no tālā Lejasciema, kad Zentai bija tikai seši mēneši, tika atklātas trīs piemiņas istabas. Viena stāsta par Grobiņas vēsturi, otra iekārtota kā doktora Roberta Mauriņa darba kabinets, bet trešajā istabā apmeklētājus sagaida mūzika, grāmatas un... pati Zenta savos ratiņos. Gan vien tikai kā vaska figūra un ar spoži melniem matiem, kādi viņai bijuši jaunībā. Telpu atgūšana, remontēšanā un iekārtošanā, vēstures materiālu vākšanā un izstādīšanā un citos neskaitāmos darbos, bez kuriem šis jaunais kultūras mājoklis nebūtu varējis tapt, piedalījušies daudzi jo daudzi grobiņnieki un arī liepājnieki. Tāpēc svētku dienā cilvēku pie doktorāta ir kā jūra un gandarījums vispārējs – kopīgais darbs ir labi paveikts."
Aina Rozeniece. Mauriņu ģimenes atgriešanās Grobiņā. Latvijas Vēstnesis, Nr. 175-177, 08.07.1997.

"Šeit topošā esejiste pavada bērnību un jaunības gadus, un var droši teikt – ja nebūtu Grobiņas – latviešu kultūrā varbūt nebūtu arī Zentas Mauriņas, vai vismaz viņa nebūtu tāda, kādu mēs viņu pazīstam. Doktorātā pavadītie dzīves gadi, vecāku gādība, šeit sastaptie cilvēki ir tie, kas iedrošina slimo, pēc sabiedrības vienprātīga uzskata, nīkulīgai mājas dzīvei neglābjami norakstīto meiteni uzdrīkstēties pacelties gara spārnos."
Arno Jundze. Uz Grobiņu pie Zentas Mauriņas un vikingiem. Literatūra un Māksla Latvijā, Nr. 17, 26.04.2001.

1 saistītas personas