Padomju Latvijas Strādnieku teātris

Pastāvēja no 1919. gada 23. februāra līdz 15. augustam.

LSPR Valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka ar 1919. gada 8. februāra dekrētu par teātru nacionalizāciju ēku Kronvalda bulvārī 2 piešķīra latviešu Strādnieku teātrim (Strādnieku teātra statūti pieņemti, t.i. tas dibināts 1917. gada 17. jūlijā), tā vadību uzticot Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītājam rakstniekam Andrejam Upītim un nodrošinot regulāru finansējumu no valsts budžeta.

1919. gada 23. februārī ar Leona Paegles lugu "Augšāmcelšanās" (Alfreda Amtmaņa-Briedīša režijā) tas uzsāka savu darbību. Teātra trupu veidoja no padomju Krievijas atbraukušie pieredzējušie bijušā Jaunā Rīgas teātra mākslinieki – Alfreds Amtmanis-Briedītis, Berta Rūmniece, Aleksis Mierlauks u.c., – kā arī virkne aktieru, kas 1918. gada jūlijā Valkā, dzejnieka Jāņa Akuratera rosināti, nodibināja Pagaidu Nacionālo teātri. 22. maijā LSPR valdībai un armijai nācās evakuēties no Rīgas, bet 15. augustā Kurzemes divīzijas štābs rekvizēja abus pilsētas teātrus – Strādnieku teātris savu darbu pārtrauca.

30. novembrī nodibina Latvijas Nacionālo teātri.

1 saistītas personas