Laikraksts "Dienas Lapa"

Laikraksts "Dienas Lapa" bija dienas laikraksts, kas iznāca no 1886. līdz 1905., 1913., 1914. un 1918. gadā.

Iznāca katru dienu, izņemot svinamās dienas, ar 1918. gadu – ik dienas, izņemot pirmdienas.



Redaktori


03.09.1886 –17.10.1888 Fricis Bergmanis
18.10.1888–16.12.1891 Pēteris Stučka
17.12.1891–01.08.1893 Jānis Pliekšāns (Rainis)
02.08.1893–17.10.1893 P. Bisenieks (1891. gada jūnijā apstiprināts par otro redaktoru)
18.10.1893–30.11.1895 Jānis Pliekšāns (Rainis)
01.12.1895–27.12.1895 Pēteris Bisenieks
28.12.1895–03.03.1896 atbildīgā redaktora vietā izdevējs Pēteris Stučka
04.03.1896– Pēteris Stučka
26.02.1898–14.01.1899 Pēteris Bisenieks
05.12.1898–09.12.1903 faktiskais redaktors Pēteris Zālīte
15.01.1899–27.03.1904 Viktors Beķeris
28.03.1904–18.10.1905 Grigorijs Pasīts (Pasītis)
08.1904–09.1905 faktiskais redaktors Kristaps Valters
19.10.1905–26.10.1905 Atbildīgā redaktora vietā izdevēji Jēkabs Jākobsons un Mārtiņš Ozoliņš
27.10.1905 –20.12.1905 Janis Jansons-Brauns
1913 Kārlis Tūters
1918 Pēteris Zālīte
31.05.1918–06.10.1918 Kārlis Tūters



Redakcijas darbinieki

Pēteris Bērziņš (pseid. Rudzīšu Pēteris) (1886–1888)
Jānis Straume (1887–1888)
Jānis Vidiņš – populāri zinātniskās nodaļas "Zinātne un dzīve" vadītājs (1887–1901)
Matīss Ārons – Skolu nodaļas un etnogrāfiskā pielikuma vadītājs (1889–1895)
Dāvids Bundža – tiesu referents (1896–1897)
Janis Jansons-Brauns (1896–1897, 1904–1905)
Kārlis Balodis – Ārzemju ziņu nodaļas vadītājs (1898–1902)
Aspazija – Literārās nodaļas vadītāja (1898–1904)
Rūdolfs Blaumanis – literārās nodaļas vadītājs (1898–23.03.1901)
Augusts Deglavs (1898–1901)
Alfrēds Gruzītis – Iekšzemes ziņu nodaļas vadītājs (1898–1905)
Kārlis Augenbergs (pseid. Ezerietis) (1905)
Antons Birkerts (1905)
Ermanis Pīpiņš (pseid. Vizulis) (1905)
Līgotņu Jēkabs (1905)
Kārlis Zvingevičs (1905)



Izdevēji

03.09.1886–31.03.1889 Ādams Butuls un Pēteris Bisenieks
01.04.1889–01.07.1891 Pēteris Bisenieks
02.07.1891–05.12.1894 Pēteris Bisenieks un Ģederts Eilenbergs (pseid. Pūcīšu Ģederts)
06.12.1894–14.01.1899 Pēteris Bisenieks
15.01.1899 – 27.08.1904 Arnolds Platess
28.08.1904–26.10.1905 Jēkabs Jākobsons un Mārtiņš Ozoliņš
27.10.1905–20.12.1905 Janis Janosons-Brauns
1913–1914 Kārlis Tūters
20.02.1918–30.05.1918 Pēteris Zālīte
31.05.1918–06.10.1918 Kārlis Tūters

Faktiskais izdevējs: paju sabiedrība, kuras sastāvu veidoja Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības aprindām piederīgī cilvēki
12.1895–06.1897 – līdzizdevējs Pēteris Stučka
10.1905–12.1905 – Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija



Redakcijas un ekspedīcijas adrese

1886–21.02.1888 Kamarina namā pie rātūža, Kaļķu iela (ieeja no Kungu ielas) jeb Kaļķu un Kungu ielas stūrī Nr. 1, Rīga

22.02.1888–31.05.1890 Pauluči iela Nr. 15 (barona Volfa namā), blakus Rīgas Latviešu biedrības namam, ieeja no Arhitektu ielas, Rīga

01.06.1890–06.1897
Redakcija: Elizabetes iela 16, dz. 10, 2. stāvā (vienu trepi augsti), Rīga
No 05.01(17.01).1896 – telefons 658
Ekspedīcija: Pauluči iela Nr. 15, blakus Rīgas Latviešu biedrības namam, ieeja no Arhitektu ielas, Rīga

26.02(10.03)1898–26.09.1899
Smilšu ielā Nr. 18 ("pašu namā" jeb Pētera Bisenieka namā), Iekšrīgā; Telefons 658

27.09.1899–09.07.1902
Pie Pētera baznīcas, Ernesta Plātesa grāmatu drukātavā, litogrāfijā, burtu lietuvē un foto=ķimigrāfijā, Iekšrīgā
Telefons 423
No 07.(19.)10.1899 telefons 658

10.07.1902–09.12.1903
Redakcija: Pie Pētera baznīcas, Ernesta Plātesa grāmatu drukātavā, litogrāfijā, burtu lietuvē un foto=ķimigrāfijā, Iekšrīgā
Ekspedīcija: Skārņu iela 13, Ernesta Plātesa grāmatu pārdotava, Rīga
Telefons 658

28.08.1904–20.12.1905
Elizabetes iela Nr. 16, Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības Krāšanas un aizdošanas kases namā, Rīga
No 15.(28.)09.1904 – telefons 2183

20.(07.)02.1918– Troickas prospekts 10 (Troitskii prospekt 10), Petrograda
Telefons 121-42



Tipogrāfijas

03.09.1886–22.08.1888 M. Jākobsona tipogrāfija, Rīga
22.08.1888–28.01.1889 P. Bisenieka un T. Šneidera tipogrāfija, Rīga
28.01.1889–05.12.1898 P. Bisenieka tipogrāfija, Rīga
05.12.1898–15.09.1904 E. Platesa tipogrāfija, Rīga
05.12.1898 Spiestuve "Dienas Lapa", Rīga
No 1913 Spiestuve "Diena", Rīga
No 1918 Spiestuve "Herold", Petrograda



Cenzūra (līdz preventīvās cenzūras atcelšanai Krievijas impērijā)

03.09.1886–15.10.1905 Rīgas cenzūras atļauja



Programma

1) Valdības un vietīgo valžu pavēles un nolēmumi
2) Pārspriedumi par ievērojamākiem sadzīves gadījumiem un parādījumiem
3) Periodiskās preses apskats
4) Politikas pārskats: a) iekšzemes ziņas un vietīgi ziņojumi un b) ārzemes hronika
5) Ziņas un raksti par tirdzniecību, par tautas saimniecību, zemkopību, rūpniecību un statistiku
6) Raksti, kas zīmējas uz pilsētu un pagastu saimniecību, skolu un slimnīcu ietaisi
7) Raksti par tautas veselību un veselības ziņā speramiem soļiem
8) Tiesas nodaļa: ziņas par vairāk ievērojamām prāvām bez pārsprieduma par tiesas spriedumiem
9) Paidagoģiski raksti par pareizu bērnu audzināšanu, māņticības un aplamu ieražu izskaušanu
10) Vispār saprotami raksti par vēsturi, ģeogrāfiju, dabu, valodu un vispārīgi par visām zinību un mākslu nodaļām, cik tālu tas derētu zināt lasītāju vairākumam
11) Romāni, noveles, stāsti, pasakas un vispārīgi dažādi sīki rakstieni (sīkumi), dzejoļi
12) Redakcijas atbildes uz dažādiem jautājumiem
13) Sludinājumi

Avots: Redakcija. Rīgā, sept.[embra] m.[mēneša] 3. d.[ienā] 1886. Dienas Lapa, 1886, Nr. 1, 3. sept. 1. lpp.

Gadagājumi

1886. Nr. 1 (3. sept.)–Nr. 78 (31. dec.)
1887. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 300 (31. dec.)
1888. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 299 (31. dec.)
1889. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 294 (30. dec.)
1890. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 297 (31. dec.)
1891. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 294 (31. dec.)
1892. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 298 (31. dec.)
1893. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 298 (31. dec.)
1894. Nr. 1 (3. janv.)–Nr. 294 (31. dec.)
1895. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 295 (30. dec.)
1896. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 293 (31. dec.)
1897. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 138 (21. jūn.)
1898. Nr. 1 (26. febr.)–Nr. 159 (31. dec.)
1899. Nr. 1(2. janv.)–Nr. 294 (31. dec.)
1900. Nr. 1 (3. janv.)–Nr. 292 (30. dec.)
1901. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 296 (31. dec.)
1902. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 293 (31. dec.)
1903. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 277 (9. dec.)
1904. Nr. 1 (28. aug.)– Nr. 90 (31. dec.)
1905. Nr. 1 (3. janv.)–Nr. 277 (20. dec.)
1913. Nr. 1 (30. dec.)
1914. Nr. 1 (29. dec.)
1913. un 1914. gada numuri iespiesti tikai dažos eksemplāros, lai nezaudētu izdošanas atļauju, kuru 1913. gada 15. maijā rezervei bija izņēmis laikraksta "Jaunā Dienas Lapa" izdevēju pilnvarotais K. Tūters.
1918. Nr. 1 (20. febr.)–Nr. 186 (6. okt.). Iekavās paralēli turpināja laikraksta "Jaunā Dienas Lapa" 1918. gada numerāciju (28–212[213]).



Regulārie pielikumi

1886–1894, 1898–1905
literārs pielikums ar mainīgiem nosaukumiem – ""Dienas Lapas" Feletona Turpinājums", ""Dienas Lapas" Sīkais feļetons", ""Dienas Lapas" Literāriskais feļetons", ""Dienas Lapas" Literāriskais pielikums", ""Dienas Lapas" Feļetona pielikums" (sk. Nr. 155)

1891–1894
"Etnogrāfiskas Ziņas par Latviešiem" (sk. Nr. 196)

1904
""Dienas Lapas" Ekstrā Lара" (sk. Nr. 154)

1904–1905
""Dienas Lapas" Telegrammas" (sk. Nr. 156)



Gadījuma pielikumi

1888 pie Nr. 195 – "A. Jurjāna koncerts..."

1889
pie Nr. 146 – "A. Jurjāna un E. Vīgnera koncerta programma"
pie Nr. 235 – svētku programma: 17. oktobra mēn[eša] dienā. Rīga, 1889. 2 lpp.

1893
pie Nr. 20 – grāmata: Jautri brīži. Iz labāko humoristu rakstiem. Rīga: "Dienas Lapas" apgādībā, 1893. 59. lpp.
pie Nr. 128 – grāmata: Reslers, K. Baltijas ceļa vadonis. Rīga, 1892. 50 lpp.

1897
pie Nr. 50 – grāmata: Aiziešana uz Sibīriju. Rīga: P. Bisenieka drukātava. 1897. 15 lpp.

1905
pie Nr. 56 – "Rīgas Hipotēku biedrības izvilkums par tās darbību 1904. gadā"
pie Nr. 224 – Valsts domes nolikumi. Valsts domes nodibināšana un Valsts domes vēlēšanas likumi. Rīga: Dienas Lapa, 1905. 47 lpp.



Aizliegumi

1897. gada 21. jūnijā Krievijas impērijas iekšlietu ministrs laikrakstu apturēja uz 8 mēnešiem, un tas neiznāca no 1897. gada. 22. jūnija līdz 1898. gada 25. februārim.

1903. gada 9. decembrī laikrakstu apturēja uz 8 mēnešiem, un tas neiznāca no 1903. gada 10. decembra līdz 1904. gada 27. augustam‚ regulāri tas sāka iznākt tikai no 1904. gada 15. septembra.

Ar Pēterburgas Tiesu palātas 1905. gada 19. decembra lēmumu laikrakstu apturēja un ar Baltijas ģenerālgubernatora pavēli 21. decembrī slēdza līdz tiesas spriedumam. Laikraksta "Jaunā Dienas Lapa" izdevēji atjaunoja veco laikraksta "Dienas Lapa" nosaukumu 1918. gada 20. februārī.



Sodi un aresti

1895 redaktors Jānis Pliekšāns (Rainis) sodīts ar 2 dienām aresta vai 10 rbļ. par cenzūras aizliegtu rakstu iespiešanu.

1897 8. jūlijā arestēja redaktorus Jāni Pliekšānu (Raini) un Pēteri Stučku. Viņus 1899. gada 1. martā sodīja ar 5 gadu izsūtījumu uz Vjatkas guberņu policijas uzraudzībā.



Konfiscētie un iznīcināmie numuri

1905. gada Nr. 261 par rakstu "Kara stāvoklis Vidzemē" un Nr. 267 par kreiso partiju manifesta publikāciju.
Ar Pēterburgas Tiesu palātas 1913. gada 29. novembra lēmumu iznīcināmi 1905. gada Nr. 236, 238, 239, 242, 243, 251–255, 258, 261, 267, 268, 272 un 273.



Cena

1886
Par 1 mēnesi – 40 kap., ar piegādi – 80 kap.
Par 3 mēnešiem – 1 rbļ., ar piegādi – 1 rbļ. 50 kap.
Sludinājumu/reklāmas cena – 6 kap. par 1 laikraksta rindiņu (sīku rindiņu) jeb tās telpu, no 15.10.1886. 12 kap. par 1 laikraksta rindiņu 1. lappusē (priekšpusē).

1887–30.06.1898
Par 1 mēnesi – 40 kap., ar piegādi – 80 kap.
Par 1 gadu – 4 rbļ., ar piegādi – 5 rbļ. 50 kap.
Sludinājumu/reklāmas cena – 6 kap. par 1 laikraksta rindiņu (sīku rakstu rindiņu) jeb tās telpu, 12 kap. par 1 laikraksta rindiņu 1. lappusē (priekšpusē).
Sludinājumu/reklāmas cena no 02.09.1891 – 8 kap. par 1 laikraksta rindiņu sīku rakstu rindiņu), 15 kap. par 1 laikraksta rindiņu 1. lappusē (priekšpusē).

01.07.1898–20.12.1905
Par 1 mēnesi – 40 kap., ar piegādi – 80 kap.
Par pusgadu – 2 rbļ., ar piegādi – 2 rbļ. 80 kap.
Par 1 gadu – 4 rbļ., ar piegādi – 5 rbļ. 50 kap.
Sākot no 22.08.(04.09.)1905 – norāde: numurs maksā 3 kap.
Sludinājumu/reklāmas cena no 02.05.1898 – 10 kap. par 1 laikraksta rindiņu sīku rakstu rindiņu), 25 kap. par 1 laikraksta rindiņu 1. lappusē (priekšpusē).
Sludinājumu/reklāmas cena no 16.12.1898 – 10 kap. par 1 laikraksta rindiņu sīku rakstu rindiņu), 30 kap. par 1 laikraksta rindiņu 1. lappusē (priekšpusē).

20.02.1918–19.04.1918
Par 1 mēnesi – 4 rbļ. 25 kap.
Par pusgadu – 24 rbļ.
Par 1 gadu – 48 rbļ.
Numurs maksā 30 kap., no 16.03.(03.03) – 35 kap.

20.04.1918–19.06.1918
Par 1 mēnesi – 5 rbļ. 25 kap.
Par pusgadu – 31 rbļ. 50 kap.
Par 1 gadu – 63 rbļ.
Numurs maksā 35 kap.

20.06.1918–09.08.1918
Par 1 mēnesi – 6 rbļ. 25 kap.
Par pusgadu – 37 rbļ. 50 kap.
Par 1 gadu – 75 rbļ.
No 21.06.(08.06.) numurs maksā 40 kap.



Redaktoru un redakcijas darbinieku viedokļi

""Dienas Lapa" no 1887. līdz 1891. g. gatavo kulturelā darbībā pamatu nākošai "jaunai strāvai", kura tad no 1891. g. beigām sāk izlauzties mūsu garīgā dzīvē arvien straujākā ritumā, līdz 1895. gadā sasniedz savu augstāko pakāpi. "Jaunā strāva" jau kopš 1894. g. paspējusi iekustināt dzīvāku strādnieku sociāldemokrātisku kustību kā viņas garīgā cēlēja un vadītāja un saplūst ar šo kustību. Tad pēc "jaunās strāvas" augstākās pakāpes viņa top nospiesta no cariskās valdības, kura ir sapratusi tās kopību ar strādniecības kustību, kas top politiska. [..]
Mana darbība "jaunās strāvas" laikā aptver pilnus četrus gadus (no 1891. gada beigām līdz 1895. gada beigām); kā galvenais redaktors rakstīju "jaunās strāvas" orgāna "Dienas Lapas" ievadrakstus un polemikas un sīki pārlūkoju visu avīzes gaitu. Ja tagad skaitu, ka pa nedēļu rakstīju vismaz divus ievadrakstus, tad arī pa gada 52 nedēļām sanāk liels skaits – 100 ievadrakstu; pa četriem gadiem to rakstu būtu 400. [..]
Hutena moto “Ich hab’s gewagt!” (Es iedrošinos!) bija mans moto tanī straujā laikā un reizē arī visas "jaunās strāvas" moto. Mēs jau gājām tādā pat niknā un briesmu pilnā cīņā pret cara varas tumšo spēku kā Ulrihs savā laikā pret pāvesta tumšo spēku. Šis moto, cik atceros, tika ari izteikts kādā manā rakstā. Un arī cits lielā bruņenieka, gaismas bruņenieka, vārds nāk atmiņā no "jaunās strāvas" laikiem – "es ist ein Lust zu leben!"" (ir prieks dzīvot).
Tagad, pēc gariem trīsdesmit gadiem, atskatoties jāsaka: lai arī pēc radīšanas prieka bija garas ciešanas, tomēr panākta ir daļa no cerētā un cīnītā un vēl nepanākto daļu arī panāksim kopā ar nākošām paaudzēm. "Ir tomēr prieks dzīvot!"

Rainis. Kopoti raksti. 18. sēj.: Publicistika, raksti par literatūru. Rīga: Zinātne, 1983. 626.–627. lpp.


"Oktobra 1. d[ienā] 1886. g. pulciņš rīdzinieku sāka izdot otro latvisko dienas laikrakstu "Dienas Lapa"; ar grūtām pūlēm bija savienots šis uzņēmums, bet tas bija vajadzīgs, nepieciešami vajadzīgs. Visām grūtībām pretim jaunā laikraksta izdevēji ar drošu pratu uzņēmās šo darbu, un viņu krietnie nolūki nesa augļus. Tagad mēs varam atskatīties jau uz 10 gadu garu mūžu, varētu jau šodien pēc parastiem paraugiem svinēt lielisku 10 gadu jubileju. [..]
.. laikrakstu pienākums ir gan sekot visām dzīves parādībām, uzķert, uzstādīt, mēģināt atbildēt nopietnos jautājumus, kas šinī attīstības gaitā rodas, un tādi, esot par sadzīves apstākļu seku, izdarīt savukārt arī iespaidu uz pašu šo attīstību, būt par tās cēloni.
No šī stāvokļa skatot, tas laikraksts labi izpildījis savu uzdevumu, kurš visuzmanīgāk sekojis dažādajām dzīves parādībām un, neļaudams aizrauties no kaut kādām blakus lietām, kas ar saviem spožiem vizulīšiem un skaņiem zvārgulīšiem labprāt maldinātu vērotāja aci, vienmēr ķēries pie lietas saknes. Aizspriedumus, tukšas, bezsatura frāzes nedrīkst atrast spirgtā presē, tiem vieta laikrakstos, kuru vadītāji dus ciesā miegā. Tikai ļaudis, kas neseko zinātnei un negrib vai nespēj tai sekot jeb kas, paši būdami zinātnieki, savu savtīgu labumu dēļ liedz zinātni citiem, var atrast šādu miega un sapņu presi par slavējamu. Ne iemidzināt cilvēku sapņos, bet uzmodināt viņā pašapziņu, padarīt viņu par apzinīgu cilvēku ir nopietna laikraksta uzdevums, un "Dienas Lapa" vienmēr centusies būt šim uzdevumam uzticīga. [..]
Bet, ja avīze ir spējusi 10 gados kaut ko stādāt, tad pie tam palīdzējuši dažādi faktori, kas visi kopīgi strādājuši, viens otram palīdzējuši: avīzes nodibinātāji, izdevēji, vadītāji, bet tāpat arī līdzstrādnieki un lasītāji. Tikai harmoniskā kopdarbībā visi šie faktori varējuši panākt kādu rezultātu."

Pēteris Stučka. Rakstu izlase. 1. sēj.: 1888. g.–1910. g. jūnijs. Rīga: Liesma, 1976. 47.–49. lpp.

"Kad es iestājos "Dienas Lapas" redakcijā, tad mans tuvākais darba biedris tur bija Jānis Vidiņš, dzimis ķoniņnieks, bijis Pēterpils universitātes students no valodniecības fakultātes, tāds pats nebeigulis, kāds bija otrs valodnieks – Jānis Sirmais, apdāvināts savādnieks, kas arī pie "Dienas Lapas" turējās un tur pa laikmetiem strādāja – abi divi tuvu pazīstami tiklab ar Bergmani, kā vēlākiem "Dienas Lapas" redaktoriem Stučku un Pliekšānu-Raini no paslaidās studentu dzīves Pēterpilī, kam dēļ bija palikuši tikai pusceļā, ko viņi abi pa daļai pārmeta vai nu ar tiesību vai netiesību saviem stūdijas beigušiem biedriem, sevišķi pazīstamo turīgo tēvu dēliem. Vai nu šī vainības apziņa vai ievērojama cilvēka glābšanas nolūks vien pavedināja šos agrākos turīgos biedrus Jāni Sirmo atkārtoti sūtīt atpakaļ uz universitāti nobeigt stūdijas, kas viss beidzās ar fiasko. Par Jāni Sirmo, šo lielo klusētāju un pie tam daudz krietnu darbu darītāju pasniedzu pirmās īsās ziņas pēc viņa noslēpumainās nāves "Dien.[as] Lapā" 1895. g. 166. nrā un plašāki par viņu esmu izteicies "Latvju Grāmatā" 1924. gadā. Par Jāni Vidiņu varu teikt, ka viņš bija liels darba rūķis un mīļš kolēģis redakcijā. Darba darītājs viņš bija uz nebēdu, strādāja redakcijā, tulkoja un sastādīja arī dažādus citus rakstus, kā, piem., Derīgu Grāmatu Nodaļas izdevumā iznāca viņa "Gaisa jūra" 3 posmos, sarakstīja svešvārdu grāmatu un citus zinātniskus un praktiskus rakstus, vadīja "Dienas Lapas" Etnogrāfiskās ziņās valodniecisko nodaļu un deva tajā pārskatu, pēc iesūtītiem materiāliem, par latviešu tautas ēdieniem. Bet Pēterpils dzīvē ieradis viņš mīļoja arī ko slāpēs un neslāpēs iebaudīt. Nereti viņu varēja sastapt redakcijā rītiem, kad nakti bija palaidis vieglāki, ar alus pudeli priekšā uz galda. Tādās reizēs viņam vedās vajadzīgo uzrakstīt tikai tad, kad iepriekš bija iebaudījis glāzi alus. [..] .. iemešana "Dien.[as] Lapas" redakcijā savā laikā (tikai nekad Bergmaņa laikā) šad tad notika m corpore visā redakcijas istabā pēc padarītiem vai puspadarītiem darbiem, kad vai nu pats izdevējs Pēteris Bisnieks vai kāds cits "labdaris" lika uznest vairākas pūdēs alus, ko redakcijas darbiniekus atslāpēt. Tas notikās pa galvenai tiesai tad, kad avīzes redakcija atradās R.[īgas] L.[atviešu] Amatnieku Palīdzības biedrības kases namā. Atminos, ka kādreiz Rainis pēc nobeigtiem darbiem paņēma mani ar Vidiņu un noveda mūs uz netālu mazu krodziņu, kur neilgā laikā viņam aiztecēja vairāk kā 10 rubļi, kas tolaik bija prāva naudas suma. Tā saprotams, ka viņš ar savu labo dabu un slaido roku drīz vien atsvabinājās no savas prāvās mantojuma daļas, kas sniegusies piecpadsmitos un vēl vairāk tūkstošos. [..] "Dienas Lapas" redaktori vispāri bija pazīstami ar savu izdzīvi, sevišķi kopā ar saviem ideju piekritējiem studentiem, kā: Kovaļevski, Jansonu, Rozīti u. c. Tie bija pastāvīgi viesi pie viņu bagātīgi klātiem galdiem un nakts izklaidībās. [..]
Kas attiecas uz sociālo virzienu "Dienas Lapā" un redaktoru (Stučkas un Raiņa) šā virziena propagandēšanu ar studentu palīdzību, tad man jāsaka, ka es redakcijā dzīvodams un strādādams neko nemanīju par šo virzienu, jo vadoņi, pazīdami mani par cietu nacionālistu, no manis slēpa savus intīmos un tālākos nodomus, savas ilegālās brošūras, ko cits citam pasniedza lasīšanai. [..]
Par Raini kā savu priekšnieku un darba biedri redakcijā varu teikt tikai atzinīgus vārdus. Vienumēr un visur darbā un satiksmē viņš bija pati sirsnība un humanitāte. Mūsu tuvo sakarību rādīja jau tas, ka viņš bija krusttēvs manai pirmai meitiņai Lidijai, kas diemžēl aizgāja agrā nāvē, 3½ gadus vecumā, ļaunās disentērijas aizrauta."

Matīss Ārons. Manas dzīves atmiņu grāmata. Rīga: A. Gulbis, 1938. 95.–101. lpp.

"..tika slēgta [1897. gada] 22. jūnijā "Dienas Lapa" un naktī uz 8. jūliju apcietināja mani, "Dienas Lapas" redaktoru, visu redakcijas sastāvu, to starpā J. Jansonu, toreiz studentu, un daudz citu. Prokuratūrai un žandarmērijai bija ļoti fantastiskas domas par visu šo lietu, jeb, mazākais, viņi to tā iztēloja, it kā "jaunstrāvnieku" kustības galamērķis, pēc viņu ziņām, būtu bijis Latvijas "karaliste". Ar šo fantastisko apvainojumu bija sākumā, mazākais, nopietni jācīnās. Visā toreizējā jaunstrāvnieku kustībā, no tagadēja redzes stāvokļa ņemot, bija diezgan daudz bērnības zīmju. Mēs visi, pat es, laikam no visiem vecākais, biju ļoti nabags piedzīvojumiem šinī ziņā un bez kaut kādām tradīcijām, ar kurām tik bagāta, piem., krievu politiskā kustība. Tas viss bija arī tik negaidīti kā mums, tā plašajai publikai, kurā tad arī gāja visaplamākās baumas (es, piem., aizvests maisā iešūts, uz Pētera-Pāvila cietoksni Pēterburgā utt.).
Turēja mūs apcietināšanā ļoti slikti; pirmos apm. 2 mēnešus, kas grozījās tikai tad, kad viens no mūsu biedriem – ārsts Krumbergs to nepanesa un, baidīdamies no prātā sajukšanas, beidza ar pašnāvību. Mūsu pārējo garīgais stāvoklis nebija daudz labāks, visi bijām hipernervozi, un es vēl tagad ar šausmām atgādājos, un kā es biedram Krumbergam, kad viņš dažas dienas iepriekš pašizvēlētās nāves caur cietuma (zināms, nelegālu) pastu iesūtīju zīmīti ar izmisuma zīmēm, nejaudāju nekā labāka atbildēt, kā izteicot tādas pat tumšas domas pats par sevi. Krumberga nāve darīja stipru iespaidu uz "kungiem", mums deva atvieglinājumus telpu un uztura ziņā, pārveda uz lielākām kamerām, mani un vēl vienu biedru – uz slimnīcu."

Pēteris Stučka. Rakstu izlase. 2. sēj.: 1910. g. jūlijs–1920. g. 13. janvāris. Rīga: Liesma, 1978. 39. lpp.


"Jaunā strāva ar savu izteiksmes orgānu "Dienas Lapu" mums ar pilnu tiesību jāieskata par modernās kultūras sākumu tādēļ, ka tā mūsu tautu veda sakarā ar Eiropas kultūru, ierindoja to kā locekli vispasaules attīstības organismā, un tā darīja viņu kā pilntiesīgu līdzdarboni ar ārpuses tautām kopā censties pēc cilvēces lielajiem mērķiem, kuri ne atsevišķi katrai tautai par sevi, bet visām kopēji sasniedzami."

Aspazija. Kopotie raksti. 6. sēj.: Proza. Rīga: Liesma, 1988. 386.–387. lpp.




Pētnieku atzinumi

"Pirmās nopietnākās domstarpības latvju inteliģencē radās astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad 1886. gadā nodibinājās dienas laikraksts, Fr. Bergmaņa vadītā "Dienas Lapa". To izdeva tās pašas mūsu jaunās sīkpilsonības aprindas, kādas grupējās jau ap vecāko latvju dienas avīzi "Baltijas Vēstnesi", kas līdz tam laikam bija galvenais sabiedriskās domas vadītājs. Vienāda pēc sava sociālā stāvokļa, izcelšanās un kultūras līmeņa, mūsu jaunajā pilsonībā nebija lielāku pretešķību, kas varētu radīt jaunas sadzīves strāvas. Dzīves uzskati, sabiedriskā programma un kultūras mērķi bija vieni un tie paši visai mūsu tā laika sabiedrībai. Starpība bija tikai tā, ka vienas aprindas bija nostādītas sadzīves vadības priekšgalā, kamēr citas – centās ieņemt viņu vietas. Ārējās varas – vāci un krievi, vēl vairāk spieda ciešākā vienībā mūsu tautu, kas aiz savas nacionālās un politiskās beztiesības bija solidāra vienība, kuru nevarēja šķelt mazās nevienlīdzības materiālā stāvokļa un izglītības ziņā.
Jaunais laikraksts nāca latvju sabiedrībā ar tām pašām idejām un centieniem, kas pēdējos gadu desmitus līdz tam bija vienojuši tautu sabiedriskā darbā. Tas aicināja skatīties vienmēr uz priekšu un izlietot tautas attīstībai katru apstākli. Gurdenums un vienaldzība, kas pēdējā laikā esot nomanāmi tautiskā presē pret dažiem svarīgiem latvju sadzīves jautājumiem, esot niknākais mūsu attīstības ienaidnieks, kas kremtot un graužot mūsu tautības saknes. "Dienas Lapa" solās no šādas vienaldzības sargāties un neciest klusu, kur apstākļi paši prasa klaju pārrunāšanu, kaut ari tas varētu sāpīgi aizķert vienu otru personu vai korporāciju. Tie bija nacionālie un liberāli progresīvie principi, kurus aizstāvēja Dienas Lapa visu laiku, kamēr to vadīja Fr. Bergmanis. Šai ziņā jaunais laikraksts nekādas jaunas domas un principus neizteica. Stāvot uz vienādiem principiem ar otru tautisko dienas laikrakstu, "Dienas Lapa" tomēr izšķīrās attiecībā pret dažādām personām un korporācijām. Šīs personas bija – Rīgas Latviešu biedrības vadoņi un šī korporācija – viņu biedrība un citas to vadītās iestādes. Un ne pret šīm tautā vispāri cienītām iestādēm un personām visumā nostājās "Dienas Lapa", bet vienīgi tikai pret to dažiem soļiem. "Pilnīgi piekrītam tām domām," raksta tā, "ka Latviešu biedrība godam valkā tautas uzticību un mīlestību, ka viņa cenšas pēc latviešu labuma, attīstības un izglītības pacelšanas, bet nevaram arī atstāt nepieminējuši, ka ne katrā gadījumā un brīdī šī cenšanās parādās vajadzīgā mērā, ka ne katru reizi viņa šai ziņā jo augstu teicama." Pret šiem atsevišķiem gadījumiem tad arī vērsās "Dienas Lapas" opozīcija. Tā pārmeta "Baltijas Vēstnesim" remdenību tautības lietās un pret vāciešiem. Uzbruka Rīgas Latviešu biedrībai par to, ka tās teātrī pieņemts vācietis Rode-Ēbelings par direktoru, ka Fr. Bergmani izbalsojuši no Zinību komisijas, ka tie aiz konkurences naida nekrietniem līdzekļiem cīnoties pret "Dienas Lapu". Lai gan nevienā šai pārmetumā nevar saskatīt principu pretešķības, bet tikai sīkas praktiskas un personīgas dabas domstarpības, tomēr šīs polemikas uzņēma it kā par dziļāka rakstura parādībām. "Baltijas Vēstnesis" savukārt pārmeta "Dienas Lapai" latvju vienprātības jaukšanu. Ja pēdējā aiz demagoģijas rakstīja, ka kuģniecības biedrība "Austra" izšķiedusi tautas naudu, tad pirmais atkal, ka "Dienas Lapa" saņemot no Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības to naudu, kas pienākoties bāriņiem. Šai sīkai kņadai cauri tomēr aužas vienādi principi un sabiedriski centieni – nacionālie un pilsoniskie. "Deviņpadsmitais gadu simtenis atzīst," raksta "Dienas Lapa", ka katrai tautai ir tiesības dzīvot un attīstīties tanīs robežās, kurās tā neaizkar otras tautas dzīvības intereses. [..] "Mēs mudinām latviešus uz patstāvīgu gara darbību tiktāl, ciktāl tā zem tagadējiem sadzīves apstākļiem panākama" – raksta "Dienas Lapa". Šos vārdus vietējā krievu avīze iztulkoja kā tieksmes uz politisku patstāvību, kā latvju preses sapņus, pēc kuriem nākšot atmoda. Uz to laikraksts atbild, ka tas esot aplami uztiepts, un ka viņi aicinot uz patstāvīgu garīgu darbību, lai mums rastos tik daudz oriģinālrakstnieku, ka tauta varētu apmierināties savās vajadzībās no pašu garīgiem avotiem.
Arī citos jautājumos Fr. Bergmaņa "Dienas Lapa" stāvēja uz tiem pašiem pamatiem kā Rīgas Latviešu biedrības vadoņi un viņu prese. Tā uzstājās pret latvju izceļošanu uz Ameriku, kas periodiski pieņēma plašus apmērus, un ieteica sargāt latvju nacionālās īpatnības. Ja kāda tauta gribētu no tām atsacīties, tad tā tikai pierādot, ka viņa gribot iznīkt. "Tautas saimniecības laukā mēs esam pastāvīgi aizstāvējuši mazgruntnieku un kalpu intereses," raksta minētais laikraksts, "esam ar prieku apsveikuši un – aizstāvējuši katru iestādi, kas cēlušies latviešu pašu spēkiem un kuras nolūks ir vairot latviešu laicīgo mantu."
Bergmaņa "Dienas Lapas" tautībnieku kritika principā un taktikā ir nevarīgāka par Mātera nesaudzīgo kritiku. Māters nevarēja šo cīņu organizēt un dibināties uz apvienotām aprindām, kā to darīja "Dienas Lapa". Mātera izdevums iznāca ar pārtraukumiem un lauksaimnieku organizēšanā neguva panākumus, turpretim "Dienas Lapa" pulcēja jauno pilsētas sīkpilsonību un laikraksts arvien paplašinājās.
Stāvoklis mainījās, kad Fr. Bergmanis 1887. g. beigās atstājās no "Dienas Lapas", un kad ar 238. numuru sākot par redaktoru nāca Pēteris Stučka. Jaunā redakcija gan deva solījumu staigāt pa līdzšinējo ceļu un atraidīja šaubas par virziena maiņu, bet no šī laika avīze pamazām uzņēma citas idejas un virzienu. Ja Fr. Bergmaņa laikā "Dienas Lapa" bija noteikti nacionāls laikraksts, kura opozīcija bija Māteru Jura iepriekšējo cīņu atbalss, tad nākošos gados P. Stučkas vadībā tas ir pārejā uz jauno strāvu. Šai laika sprīdī laikrakstā mākslīgi savienojās abi virzieni un laikmeti. To apzinās arī paši darbinieki. "Vecās paaudzes ideāls – brīvība sasniegta," raksta "Dienas Lapa", "tagad vajadzētu nākt jaunai idejai vietā, bet mēs līdz tagadējam laikam vēl dzīvojam pārejas laikmetā, kurš nekādi nav izdevīgs cietu mērķu, krietnu vadošu ideju nostiprināšanai …" [..]
1891. gada beigās ar 284. numuru sākot, "Dienas Lapā" nāk jauns redaktors, cand. iur. J. Pliekšāns (Rainis). Līdzīgi savam priekšgājējam P. Stučkam, viņš atklātībā pirms tam nemaz nebija pazīstams un pirmo reizi avīžniecībā parādījās kādā polemikā, kas izcēlās par Ādolfa Alunāna lugu "Mūsu pokāls". Jaunais redaktors solīja visiem spēkiem izplatīt gara gaismu nevien bagātām, bet arī zemākām šķirām, jo līdz ar izglītību augot tautas spēks.
J. Pliekšāna vadības laikā Dienas Lapa arvien vairāk attālinās no nacionālās idejas un piegriežas sociālisma tendencei. Sākumā gan mazā mērā, bet 1893. gada otrā pusē tā paliek noteiktāka un, par spīti cenzūras spaidiem, jau gaiši saskatāma. Tur atrodam pat veselas nodaļas no sociāldemokrātu Erfurtes programmas."

Ernests Blanks. Latvju tautas ceļš uz neatkarīgu valsti. Kultūrvēsturiska apcere. Västerås: Ziemeļblāzma, 1970. 130.–134. lpp.

"1905. gada rudenī Jansons sāka parakstīt "Jauno Dienas Lapu" ["Dienas Lapu"] kā atbildīgais redaktors, īsais, bet brāzmaini straujais atsvabināšanās kustības un brīvības cīņu laiks parāda mums Jansonu visā augumā un spēkā. Protams, viņš neradīja revolūciju Latvijā – tā neatturami izauga līdzi visas Krievijas revolūcijai, kauna pilnā kārtā pazaudētā japāņu kara spēcīgi rosināta, revolūcionārā rūpniecības proletāriāta vadīta, plašu zemniecības slāņu nemiera atbalstīta, sociāldēmokratijas idejiski organizēta un taktiski kārtota. Bet brīvības cīņu plūdi izcēla Jansonu viļņa virsotnē, pašā priekšgalā, un viņš izrādījās par lielā vēsturiskā laikmeta lomas pilnīgi cienīgu. Vislabākais sociāldēmokratijas publicists, nepārspējams runātājs un tautas tribūns, viņš bij katrā vietā, kur darāms darbs vai sakāms revolucionārs vārds. Plašāku apcerējumu no šī laika viņš nav atstājis, un tas ari saprotams. Literātūrā bij pārvērsta par polītiskās cīņas ieroci, kas tiecās uz noteiktu konkrētu mērķi. Patvaldnieciskā troņa apgāšana un tautu atsvabināšana prasīja aģitāciju, masu organizāciju, kaujas pulku formēšanu, teorētiskiem apcerējumiem nebij vietas un laika. Jansona raksti "Dienas Lapā" pa lielākai daļai par tekošiem dzīves un cīņas jautājumiem, tiem tagad vairāk tikai vēstures dokumentu nozīme. [..]
Nelaiķis Ērmanis Pīpiņš, kas bij Jansona tuvākais līdzstrādnieks "Dienas Lapas" redakcijā, allaž stāstīja par viņa apbrīnojamām žurnālista spējām, plašo orientāciju politisko notikumu virpulī, izturību darbā un apzinību laikraksta vadīšanā. Vēlas naktis pavadījis partijā un sapulcēs, viņš katru rītu precīzi ieradās redakcijā ar gatavu ievadraksta vai politiska pamfleta manuskriptu portfelī, ar izlasītu un atzīmētu laikrakstu kopu, kur katram līdzstrādniekam nodalīts savs dienas darbs. Stipri viņš mīlēja arī iebaudīt alkoholiskus dzērienus, bet nepielaida pats sev ne līdz strādniekiem ne mazākās nolaidības avīzes darbā. "Prieks bij strādāt Jansona vadībā," stāstīja Pīpiņš. "Tāda redaktora mums otra nav." 1905. gada beigās "Dienas Lapa" bij visas revolucionārās kustības atklātā vadītāja un sociāldemokrātijas centrālais orgāns."

Andrejs Upīts. J. Jansons-Brauns. Dzīve un darbs. Rīga: A. Gulbis, 1930. 33.–36. lpp.

"Jaunajā strāvā izcila loma bija "Dienas Lapai", kura bija jaunstrāvnieku idejiskais un organizatoriskais centrs.
Tieši jaunstrāvnieku avīze progresīvo latviešu sabiedrību iepazīstināja ar Rietumeiropas revolucionārās kustības pieredzi, iespēju robežās akcentēja Viskrievijas sociālekonomiskās problēmas, tādā veidā audzinot proletariātu internacionālisma garā. Situācijā, kad latviešu proletariātam vēl nebija savu revolucionāro tradīciju, šī drukātā orgāna nozīmi ir grūti pārvērtēt.
Avīzes "Dienas Lapa" liels nopelns ir republikāniskās antimonarhistiskās tradīcijas veidošanā, demokrātisko brīvību un masu uzstāšanās demokrātisko formu popularizācijā, savas sociālistiskās pārliecības atklātā paušanā.
Starptautiskās strādnieku kustības pieredzes plašā propaganda, strādnieku stāvokļa Krievijā atspoguļošana, jebkura proletariāta šķirisko pozīciju jautājuma izskaidrošana nosaka strādnieku jautājuma dominējošo vietu laikrakstā "Dienas Lapa", kas spēlēja vadošo lomu latviešu proletariāta pašapziņas nostiprināšanā.
Jaunstrāvnieku avīzes marksistisko raksturu nosaka daudzo rakstu marksistiskais virziens, neparaksti plašais starptautiskās sociālistiskās kustības atspoguļojums, centieni visas problēmas aplūkot marksistiski.
Tas, ka piecu gadu ilgumā legālā, Latvijā pati populārākā avīze regulāri un vērienīgi propagandēja marksismu, dara to par izcilu parādību ne tikai Viskrievijas, bet arī starptautiskā mērogā.
Jaunās strāvas publicisti pirmo reizi latviešu valodā sāka marksistiskās sabiedriski politiskās terminoloģijas izstrādi. Radot bagātu marksistisko tēzauru, kam bija liela nozīme latviešu proletariāta un Latvijas sociāldemokrātiskās kustības idejiskajā bruņojumā. Sākot ar 1893. gadu, "Dienas Lapa" kļuva demokrātisku strādnieku avīzi ar noteiktu marksistisku virzienu." (Tulkots no krievu val.)

Ilgvars Butulis. Rol' "Novogo techeniya" v propagande marksistskih idei v Latvii (1893–1897 gg.). Disertatsiya na soiskanie uchenoi stepeni kandidāta istoricheskih nauk (07.00.01 – Istoriya KPSS). Vil’nyus, 1984. S. 168–169.

"Modē nāca marksisms, mācība par šķiru cīņu un sociālo revolūciju.
Pakāpeniski šo atziņu sāka paust avīze "Dienas Lapa". Pēc F. Bergmaņa atkāpšanās no redaktora amata 1888. gadā to pārņēma jurists Pēteris Stučka. Sākumā viņš ir tipisks jaunlatviešu radikālo domu pēctecis, visai nacionāli noskaņots jauneklis, kas regulāri raksta par nacionālās kultūras atbalstīšanu, piemēram, 1890. gada 24. novembra rakstā "Latviešu etnogrāfiskais muzejs" kvēli atbalsta tā ierīkošanu. Šī viņa rediģēšanas perioda spilgtākā lappuse nacionālā jautājuma izgaismošanā ir redakcijas raksts "Tautiskie centieni Austro-Ungārijā" 1890. gada 288. numurā. Tas pauž atziņu, ka daudznacionālā valstī (Krievija arī bija tāda) nacionālo jautājumu var atrisināt tikai demokrātiskā ceļā. Rakstā ir atsauce uz čehu nacionālo tiesību izcilo cīnītāju Tomašu Masariku. "Dienas Lapa" solidarizējoties piebilst, ka šāda valsts varēs pastāvēt tikai ar nosacījumu, ka tās iedzīvotājiem dos tiesības "pilnīgi izkopt savu tautību". Tā varētu saglabāt "saprātīgās saitēs" savienoto dažādo tautību valstisko kopību. Bet par vissvarīgāko domu šajā rakstā jāuzskata tā nobeiguma secinājums: "Tautiskie centieni negrozās vis vienīgi ap tautību un valodu, bet arī ap brīvību un tas, kas, gādādams lielākas tiesības tautas valodai un tautībai, nodos tautu verdzībai, būs tomēr tikai – tautas ienaidnieks". Jādomā, šis pārmetums "nodevībā" bija tēmēts uz tiem jaunlatvietības epigoņiem, kuri praktiski neveica vairs nacionālo cīņu, bija apmierinājušies ar cariskās varas īstenoto 1886. gada administratīvo reformu un paši "sekmīgi" sākuši piemēroties lielkrieviskajai virsvadībai. Ar vārdu "brīvība" var saprast arī norādi uz demokrātiskas valsts iekārtas jēdzienu.
Nacionālais jautājums "Dienas Lapas" slejās gūst plašāku vietu redaktora Jāņa Pliekšāna-Raiņa virsvadības laikā (1891. g.–1895. g. dec.). Lai apmānītu cenzūru, raksti tiek veltīti Īrijas, Čehijas, Galīcijas un citu nacionāli strīdīgo zemju notikumiem, taču izteiktos secinājumus viegli var piesaistīt Latvijas problēmām. Tā 1893. gada rakstā "Austro-Ungārijas mazo tautu liktenis" tiek atklāti propagandēts visu tautību un nāciju pilnīgas līdztiesības princips. 1894. gada 104. numura publicējums "Iz latviešu dzīves", zem kura ir paraksts "-rs" (J. Sirmais?), par 19. gadsimta otrās puses norišu galveno sasniegumu Latvijā atzīst "tautas nodibināšanu caur tautības idejas daudzināšanu". Autors ir pārliecināts, ka "nu latviešu tauta nav vairs iznīcināma". Taču viņš arī konstatē, ka "šī tautības laikmeta augļus grib baudīt visa tauta, nevis kāda maza daļiņa no tās". Starp raksta rindām skaidri pavīd mantīgo latviešu aprindu egoisma un individuālisma nesaudzīga kritika un simpātijas latviešu augošajai strādniecībai, kura ieguvusi vismazāk. Pēc augstu sociālo barjeru uzcelšanas "pastāvīga tautības vārda skandināšana paliek smieklīga", saka "-rs" un norāda, ka strādnieki sāk sekot citām idejām un prasībām, plašākām par nacionālajām. Te jau reljefi iezīmējas Jaunās strāvas tieksme pakārtot nacionālo jautājumu sociālo cīņu virsproblēmām. Paralēli "Dienas Lapā" parādās arī tādi spriedumi kā – "Tautiskā ideja nobāl..", Dziesmu svētki ir "labāko famīliju" (t. i., mantīgās pilsonības) darīšana, latviešu strādniekam jāatmet viņam nevajadzīgie "tautiskie kankari" u. tml. zobgalības. Īpaši negatīvas, nacionāli nihilistiskas tanī laikā ir Tērbatas universitātes studenta Friča Roziņa publikācijas.
1894. gadā "Dienas Lapas" 119., 120. un 123. numurā ievietots Jāņa Jansona (Brauna) plašais raksts "Mūsu vecai paaudzei", kurā asi kritizēti jaunlatvietības epigoņu centieni saglabāt nacionālās jūsmas gaisotni ar latviešu senās pagātnes – brīvo cilšu laika – idealizāciju. Autors to dēvē par "ķēmošanos", "tukšas un aklas" etnodomāšanas izpausmi, pašcildināšanos. Viņš uzskata, ka etnogrāfiski un arheoloģiski pētījumi par latviešu etnosa ģenēzi un attīstību ir gan vajadzīgi, vērtīgi, taču tos nedrīkst izmantot iluzorisku mītu radīšanai: "ņieburi un brunči” nekad nevar reprezentēt kādu augstāku ideju. Ar pēdējo domāta sociālā progresa ideja, kurai J. Jansons veltīja savus garīgos dotumus un dzīves enerģiju, aicināja arī citus to darīt, sniegt latviešiem modernās pasaules vērtību priekšstatus. [..]
90. gadu otrajā pusē, pēc P. Stučkas atkārtotas stāšanās "Dienas Lapas" vadredaktora postenī (1895. g. decembrī), šī avīze nacionālā jautājuma apskatam velta arvien mazāku uzmanību. Visa Jaunā strāva pavēršas uz marksisma proponētā "proletāriskā internacionālisma" pusi."

Leo Dribins. Nacionālais jautājums Latvijā. 1850–1940. Historiogrāfisks apskats. Latviešu autori. Rīga: Mācību apgāds, 1997. 42.–44. lpp.

"Par "Dienas Lapas" redaktoru Rainis kļuva 1891. gada 17. decembrī un sabija šajā amatā līdz 1895. gada novembra beigām. Jaunais laikraksta redaktors uzrunā lasītājiem solīja: ""Dienas Lapa" arī turpmāk centīsies visiem spēkiem izplatīt gara gaismu, kura ir katras tautas augstākais mērķis, viņas lielākais spēks un viņas varenākais cīņas ierocis; kam stipri gara ieroču, tas nav pārvarams nekādās dzīves briesmās. Bet gara gaismai vajaga aizspīdēt pār visiem, ne tik vien pār bagātiem, bet arī pār nabagiem un zemākām šķirām; izglītībai vajaga būt vispārīgai; jo plašāki sniedzas izglītība, jo lielāks tautai spēks." Atminoties Jaunās strāvas laiku, Rainis atzina: ".. kā galvenais redaktors rakstīju "jaunās strāvas" orgāna "Dienas Lapa" ievadrakstus un polemikas un sīki pārlūkoju visu avīzes gaitu." Nedēļā iznācis uzrakstīt vismaz divus ievadrakstus, pa četriem gadiem kopā sanāk 400 rakstu. Raiņa redakcijas laikā tika sagatavoti 1172 avīzes numuri (gadā – 294–298 numuri). Darbdienās tie galvenokārt bija četru lappušu apjomā, nedēļas nogalēs laikrakstu bagātināja literārs pielikums, reizi mēnesī tika klajā laists īpašais pielikums "Etnogrāfiskas Ziņas par Latviešiem" (1891–1894).
"Dienas Lapas" numura pirmajā lapā parasti tika ievietots sava laika aktualitātēm veltīts ievadraksts. Laikraksta regulārās rubrikas: "Feļetons" (galvenokārt romāni turpinājumos), "Ārzemju hronika", "Iekšzemes ziņas", "Vietējās ziņas", "Sīkumi" (dažāda satura sensacionāla rakstura ziņas), "Tiesu nodaļa" (faktiski kriminālziņas), "Telegrammas" (pašas jaunākās ziņas). "Dienas Lapai" bija arī vairākas neregulārās rubrikas, piemēram, "Atbildes", "Rīgas kapos paglabāti", "Pārdos", "Dievkalpošanas Rīgas baznīcās", "Jaunas grāmatas", "Tirgus ziņas", "Kuģniecība". Laikraksta pēdējā lappuse lielākoties pilnībā bija atvēlēta sludinājumiem un reklāmai, tā tika ievietota arī citās lappusēs.
Daudzveidīga satura dienas laikraksta regulāra sagatavošana bija darbietilpīgs un kārtns process, kas gan no redaktora, gan redakcijas locekļiem un reportieriem prasīja atdevi, koncentrēšanos, spēju orientēties pasaules un Krievijas impērijas politikā, labas ekonomikas, ģeogrāfijas, vēstures, socioloģijas, literatūras un citu jomu zināšanas, tāpat bija jābūt lietas kursā par vietējām norisēm un labi jāpārvalda literārā valoda, lai rakstītu ziņas un rakstus, tulkotu literatūru, rediģētu tekstus. Rainis vēlāk "Dienas Lapu" nodēvēja par "rijīgo, nekad rokrakstiem nepiebarojamo zvēru". [..]
"Dienas Lapas" tematika liecina, ka tās mērķauditorija bija jaunieši, Rietumu kultūrā, socioloģijā, filozofijā un sava laika politikā un sociālajā problemātikā ieinteresētie ļaudis, kā arī izglītotākie rūpnīcu strādnieki un pilsētas jaunienācēji. Laikrakstu lasīja, lai iegūtu jaunāko informāciju par notiekošo pilsētas ielās, teātros, restorānos, tējnīcās, policijā, kapsētā, tirgos, rūpnīcās un citviet.
"Dienas Lapa", tāpat kā daudzas sava laika pilsētu avīzes, kļuva par savas pilsētas spoguli. Augot dzīves ritmam, arī laikraksti tapa daudz ātrākā tempā un to uzdevums bija bez kavēšanās atspoguļot pilsētas norises vai precīzāk – tās pulsu un noskaņu. [..]
Rīgas 19. gs. 90. gadu arhitektūra liecina, ka tās jaunais centrs ir sava laika modernās pilsētas bulvāru rajons – ar plašām ielām, pastaigu alejām, parkiem, teātriem un citām atpūtas un izklaides vietām. Arī "Dienas Lapas" redakcija bija izvietojusies Rīgas bulvāru rajonā – Elizabetes ielā, laikraksta ekspedīcija atradās Pauluči ielā. [..]
Laikraksta "Dienas Lapa" lasītāju lielākās daļas mājvietas bija ārpus bulvāru rajona, tomēr laikraksts bija dabūjams arī pilsētas centrā. 1895. gada laikraksta iegādes un abonētu eksemplāru izplatīšanas vietu sarakstā dominējošo vietu ieņem "materiālpreču pārdotavas" (33%), otrajā vietā ir dzērienu, vīna un alus "pārdotavas" (28,2%), trešajā – dažādu preču veikali (19,7%), tālāk seko maizes veikali (7,7%), "restorācijas" (6,3%), "grāmatu bodes" (3,5%). Sarakstā minēti arī koloniālpreču veikali, dzelzceļa stacija, kāds kantoris, Cerības biedrība. Visas šīs vietas atradās pilsētnieku ikdienas gaitu ceļos.
Savas redaktora darbības pēdējā gadā Rainis "Dienas Lapu" vēl vairāk tuvināja Rīgas bulvāru kultūrai. Tika palielināts laikraksta formāts, 1895. gada prospektā ar lepnumu tiek vēstīs, ka "Dienas Lapa" iznāks "stipri palielinātā formātā. Formāts būs lielāks par visām Rīgas vācu avīzēm, tā tad "Dienas Lapa" būs nevien lielākais latviešu dienas laikraksts, bet arī lielākā formāta avīze visā Baltijā". Izmaiņas bija arī "Dienas Lapā" publicēto materiālu izkārtojumā, tomēr vienlaikus redakcija akcentēja, ka sociālā solidaritāte ir tās programmas stūrakmens. "Palīdzēt vājiem gan caur gara pacilāšanu, attīstīšanu un izglītošanu, gan caur praktiskiem padomiem viņus stiprināt un mudināt uz tāļāku patstāvīgu darbību bijis aizvien "D.[ienas] L.[apas]" uzdevums,” lasītajiem 1894. gada nogalē solīja Rainis. Nenoliedzami, arī aktuālo jautājumu iztirzājums no marksistiskā skatpunkta, raksti par strādniekiem Rietumeiropā un Amerikā sasaucās ar tālaika rīdzinieku interesēm."

Vita Zelče. Rainis. Jaunā strāva un “Dienas Lapa”. Grām.: Daukste-Silasproģe, Inguna, Grīnuma, Gundega, Hausmanis, Viktors (red.). Rainim 150. “Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks”. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2015. 162.–165. lpp.

3 saistītas personas