Lilija Kalniņa-Ozoliņa

Dzimusi klavieru tīrskaņotāja Mārtiņa un Līzes ģimenē. Brālis – Pauls Kalniņš.
Jau agrā bērnībā atklājušās viņas muzikālās prasmes, bijusi apveltīta ar absolūto dzirdi. Klavieru spēlē sākotnēji viņu apmācījis tēvs.

15 gadu vecumā iepazinusies ar jauno mūziķi Alfrēdu Ozoli­ņu, kurš mudināja viņu profesionāli pievērsties mūzikai. 1924. gada 18. maijā Lilija Kalniņa un Alfrēds Ozoliņš apprecējās. Abi strādāja radiofonā – Alfrēds bija radiofona orķes­tra čellists un koncertmeista­rs, Lilija strādāja par solisti un orķestra mākslinieci.

30. gadu sākumā Liliju Kalniņu-Ozoliņu ievēroja un viņā iemīlējās radiofona orķestra diri­ģents – komponists Jānis Mediņš, kurš viņas dēļ pameta sievu un dēlu. Lilija Kalniņa-Ozoliņa trīs gadus bija Jāņa Mediņa mīļākā. Pēc baumu parādīšanās presē Lilija izdarīja pašnāvību, ielecot savas mājas lifta šahtā. Sašutumā par notikušo operas mūziķi vēlāk izdemolēja tipogrāfiju un laikraksta "Aizkulises" redakciju.

Darbība mūzikāPirmo muzikālo izglītību ieguvusi no tēva. Vēlāk mācījusies Gustava Gižicka mūzikas skolā Rīgā, kara gados Pēterpilī pie igauņu komponista, profesora Artura Lemba.
Ap 1920. gadu ar Alfrēda Ozoliņa gādību iepazīstināta ar latviešu pianistu un komponistu, profesoru Ludvigu Bētiņu, kurš vājās veselības dēļ negribīgi, tomēr piekritis pasniegt stundas talantīgajai Lilijai. Lai būtu pedagoga tuvumā, Lilija Kalniņa uz laiku pārceļas dzīvot uz Dobeli.
Lilija Kalniņa-Ozoliņa agrīni sāk savu koncertdarbību, rīkojot savus klaviervakarus. Daudz spēlējusi dažādos kamermūzikas koncertos un kā pavadītāja.
Strauja pianistes karjeras izaugsme veidojās, Lilijai Kalniņai-Ozoliņai nonākot talantīgo mūziķu kolektīvā Radiofonā. 1925. gadā tika nodibināts Radiofons, vēl pēc gada – Radiofonā tika nodibināts pirmais profesionālais orķestris regulāru koncertu izpildīšanai, kurā pārstāvēti bija visi tā laika izcilākie kamermūziķi – diriģents A. Pārups, koncertmeistari A. Arnītis, V. Rušēvics, A. Ozoliņš. Jaunā pianiste Lilija Kalniņa-Ozoliņa bija to mūziķu vidū, kuri pirmie parakstīja līgumu ar Radiofonu, kļūdama par orķestra mākslinieci. Bieži spēlējusi trio kopā ar vijolnieku A. Norīti un savu vīru, čellistu A. Ozoliņu.

"Lilija Kalniņ-Ozoliņa, mūsu apsološākā jaunā pianiste [..]. Muzikāli inteliģents atturīgs priekšnesums, mīksts, elastīgs piesitiens un jau diezgan liela tehniska veiksme – tās ir tās labās īpašības, kuras raksturo patlaban šo pianisti no pozitīvās puses. Tam vēl pievienojama pieļāvība ansambļos, ko nācies novērot vairākos trio-koncertos kopā ar Alfredu Ozoliņu un Arvedu Norīti. Ko vēlēties atliek vēl diezgan daudz: dzīvāka pulsa visā spēlē, lielāka spēka, aizrautības un drosmes un briljantākas tehnikas. To lai dod nākotne. Pianistei būtu katrā ziņā jādod iespēja pabeigt muzikālo izglītību pie labākajiem ārzemju meistariem."
Jēkabs Graubiņš. Hronika. Mūzika, Nr. 3, 01.03.1925., 112. lpp.

"Goda vietu mūsu klaviernieku saimē Lilija Kalniņš-Ozoliņš izkarojusi jau krietnu laiku atpakaļ. Mākslinieces gaitām sekojot gadu no gada, katra nākošā uzstāšanās, vai tā būtu ansamblī, vai patstāvīgos klaviervakaros, ir nesusi aizvien ko jaunu pianistes spēlē. Kā tehniskā, tā stila izpratnē, interpretācijā māksliniece aizvien uzrādījusi jaunus sasniegumus, un viņas spēlē patlaban vērojam nobriedušas stingras atziņas. Objektivitāte, skaidrība un nosvērtība – lūk, viņas spēles galvenie stūrakmeņi."
V. D. Lilijas Kalniņas-Ozoliņas klavieru vakars. Latvis, Nr. 3442, 30.04.1933., 10. lpp.

"Latviešu jauno pianistu saimē viņai bija ierādāma pati izcilākā vieta. Dzirkstoša tehniska virtuozitāte, sievišķīga grācija, dzidrs lirisms, patiesa un dziļa muzikalitāte, apskaužams ritmiskums, nopietna pieeja darbam viņas spēlei piešķīra augstas vērtības. Pēdējos gados tās arvien padziļinājās, maigai lirikai pievienojās skanīgs, pilnīgs spēks. Viņa apbrīnojami ātri orientējās modernās mūzikas jaundarbos, uzmanīgi iekļāvās ansambļos, smalkjūtīgi pavadīja."
Jānis Sudrabkalns. Lilijas Kalniņas-Ozoliņas piemiņai. Sociāldemokrāts, Nr. 33, 11.02.1934., 3. lpp.

"Lilija Kalniņa-Ozoliņa bij mūsu labākā pianiste, kura nesa vēl mūsu lielā Ludviķa Bētiņa tradīcijas. Jau agrā bērnībā, mācoties Gižicka mūzikas skolā, Lilija Kalniņa vērsa uz sevi vērību. Tālāk par viņas talantiem Pēterpilī bēgļu laikā jūsmoja pianists Arturs Lemba un pareģoja jaunajai māksliniecei spīdošu karjeru. Man gadījās pirmo reizi dzirdēt Liliju Kalniņu-Ozoliņu vēl kā mazu meiteni kādā koncertā Cēsīs, kur tā pavadīja pazīstamo vijolnieku Edmondo Lučini. E. Lučini bija ļoti sajūsmināts par mazo Liliju kā pavadītāju. Drīz vien dzirdēju Liliju Kalniņu koncertējam jau Rīgā, kopā ar čellistu Alfredu Ozoliņu un citiem. Alfreds Ozoliņš bija iespaidojis Liliju Kalniņu kādu laiku studēt pie prof. Ludviķa Bētiņa, kam jaunā māksliniece arī paklausīja.
Studijas pie L. Bētiņa bija ārkārtīgi svētīgas. Lilijas Kalniņas spēle pārvērtās, gūstot lielāku vērienu. Māksliniece sāka rīkot klavieru vakarus, kuri bija viens par otru interesantāki. Piesitiens kļuva dziedošāks, priekšnesuma izstrādājums vienmēr interesantāks. Māksliniecē auga personība. Bija tīkami klausīties viņas muzicēšanā, un arī muzicēt kopā ar šo interesanto mākslinieci."
Jūlijs Sproģis. Lilija Kalniņa-Ozoliņa. Brīvā Zeme, Nr. 33, 10.02.1934, 6. lpp.

"Cik daudzi koncerti nav redzējuši viņu kā pianisti-solisti, pavadītāju, viņai bija īsts kamermūzikas talants, kopā ar vijolnieku A. Norīti un Čellistu A. Ozoliņu viņa ir devusi dažus no vispāri skaistākajiem mūsu kamermūzikas koncertiem. Viņas spilgto muzikālo talantu nāvies vērot arī viņas patstāvīgos koncertos koncertzālē, it īpaši arī radiofona simfonijkoncertos, kur viņa bieži atskaņojusi atbildīgus lielu formu darbus orķestra pavadījumā. Visi dziedātāji viņu cienīja kā lielisku pavadītāju. Viņas pēdējais un galvenais darba lauks bija mūsu radiofonā, kur viņas strādāja kā pianiste orķestrī, kā soliste un pavadītāja. Bērnībā viņai bija pianistes brīnumbērna slava, klavierspēli viņa bija mācījusies pie T. Lembas, kādu laiku Pēterpilī, beidzot pie mūsu meistara Ludviga Bētiņa. Viņas spēlē valdzināja liela skaidrība, pērļaini tīra tehnika, izteiksmīgs, viegls piesitiens, kas varēja kļūt arī vīrišķi spēcīgs. Par viņu sēro visa latvju mūziķu saime."
Jēkabs Vītoliņš. Lilija Kalniņa-Ozoliņa mirusi. Dienas Lapa, Nr. 44, 10.02.1934., 15. lpp.

"1934. gada 9. februārī pianiste Lilija Kalniņa-Ozoliņa izdarīja pašnāvību, ielecot savas mājas lifta šahtā. Daudzi uzskatīja, ka uz šo soli viņu pamudināja žurnāls "Aizkulises", tāpēc ka aprakstīja bohēmiskās attiecības "Radiofona mīlas trijstūrī" – "mandarīna" (bulvārprese vietējos augstmaņus pēc ķīniešu paražas dēvēja par mandarīniem), "daiļas kā lilijas radījuma" un "likumīgā" vidū. Kaut gan pianistes vārdu nenosauca, zinātāji saprata, ka "mandarīns" ir Rīgas radiofona direktors komponists Jānis Mediņš, "lilija" – pianiste Lilija Kalniņa-Ozoliņa un "likumīgais" – 31 gadu vecais profesors Alfrēds Ozoliņš, izcils čellists, Latvijas Konservatorijas dekāns un prorektors. (Romāns starp profesora Ozoliņa sievu un profesoru Jāni Mediņu ilga trīs gadus. Mediņš Lilijas dēļ pameta sievu, ar ko kopā bija nodzīvojis 18 gadus. Oficiālu šķiršanos no otrām pusēm nedabūja neviens no laulības pārkāpējiem. Abi kopā īrēja dzīvokli Vaļņu ielā.)
Neapšaubāmi talantīgās kolēģes nāve Nacionālās operas mūziķus ļoti sāpināja, un viņi reaģēja vētraini. Tūlīt pēc traģēdijas brālis Jēkabs aizveda Jāni Mediņu no Radiofona uz savām mājām Jelgavā, lai paglābtu ne tikai no viņa paša, bet arī no orķestra mūziķiem, kurus plosīja šausmīgs niknums par to, ka ar savu vieglprātību Jānis Mediņš izniekojis jaunās, pievilcīgās mūziķes dzīvi."
Ineta Lipša. Rīga bohēmas varā. Rīga: "Apgāds Priedaines", 2002., 19., 20. lpp.

Lilija Kalniņa

Lilija Eleonora Kalniņa-Ozoliņa

Gižicka mūzikas skola
Rīga
Kādu laiku mācījusies Gižicka mūzikas skolā.

1915
Gižicka mūzikas skola
Sanktpēterburga
Kara laikā ar skolu evakuējas uz Pēterpili, kur mācījusies pie igauņu komponista, profesora Artura Lembas.

1920
Dobele
Mācās pie latviešu pianista un komponista Ludviga Bētiņa Dobelē.

1921
Pētera Dzeņa ģimnāzija
Rīga
1921. gadā absolvējusi Pētera Dzeņa reālģimnāziju Rīgā, iegūstot vispārējo izglītību.

1910
Rīga
7 gadu vecumā Lilija Kalniņa pārnākusi uz Rīgu.

1926–1934
Latvijas Radiofons
Doma laukums 8, Rīga
Strādājusi Radiofonā par solisti un orķestra mākslinieci.

13.02.1934
Rīgas Pirmie Meža kapi
Izvadīta no Valsts Konservatorijas zāles. Plaši apmeklētajās bērēs no mūziķes atvadījās arī Radiofona orķestris un Nacionālās operas mākslinieki. Bēru gājiens pa Krišjāņa Barona ielu virzījās uz Radiofonu, vēlāk uz Nacionālo operu, tālāk pa Brīvības bulvāri, Brīvības ielu, Karlīnes u. c. ielām uz Meža kapiem. Dzīvesbiedres mūža atdusas vietu Meža kapos Jēkaba draudzes nodalījumā netālu no Zigfrīda Meierovica kapa izraudzījās Alfrēds Ozoliņš.